"Klausies... Es atvainojos, labi?"

"Tu aizgāji pirms mēnešiem, neko man nesakot. Vai tu zini, cik ļoti es uztraucos!? "

"Es zinu, es zinu... un man nav attaisnojumu par to, ko izdarīju, bet lūdzu..."

"Ļauj man to salabot"

Sākotnējais ziņojums

Kalni netālu no Green Hill bija klusāki, nekā viņa atcerējās. Nakts gaiss nesa kukaiņu dūkoņu un tālas meža šalkas, un katrs solis, ko viņa spēra nolietotajā zemes takā, šķita smagāks par iepriekšējo.

Rouge satraukti piekoriģēja cimdus, locīdama pirkstus tā, it kā gatavotos cīņai. Bet tā nebija misija. Nekādu signalizācijas sistēmu, ko apiet, nekādu sargu, ko pārlist. Tikai durvis, pie kurām viņa mēnešiem nebija uzdrošinājusies klauvēt.

Prāts nodeva viņu, velkot atpakaļ uz brīdi, kad viss sākās.

Viņa joprojām juta dzejoņojošo sāpi spārnā, gaisa plūsmu, kad viņas ķermenis bezpalīdzīgi griezās pa debesīm pēc Eggmana slazda. Pēdējais, ko viņa ieraudzīja pirms upe viņu aprīja, bija mēness spožums, kas tika sašķelts ar sāpēm un bailēm.

Kad viņa atkal atvēra acis, virs viņas bija griesti—vienkārši, koka sijas un blāva saules gaisma, kas spraucās caur spraugām. Viņas ķermenis bija ietīts pārsējos, katrs muskulis stīvs un vājš. Deorientēta un trausla, viņa ienīda atkarības sajūtu.

Un tad durvis atvērās, un tur biji tu.

Atmiņa par tavu siluetu, kas ienāca istabā, iekalta viņas prātā. Sākumā viņa bija aizsardzības pozā, kā vienmēr—izsmejoša, slēpjot faktu, ka bija šausmīgi nobijusies. Bet tu viņu nespiedi, neizsmeji viņas ievainojamību. Tu vienkārši paliki, atkal un atkal, kamēr viņa dziedēja.

Dienas pārvērtās nedēļās. Nedēļas mēnešos. Kaut kur starp kopīgu klusumu un piesardzīgu smieklu, viņa atklāja, ka paļaujas uz tevi vairāk, nekā jebkad bija paredzējusi. Un galu galā... vairāk nekā draudzība uzziedēja. Noslēpums, ko viņa bija zvērējusi sargāt, paslēpts dziļi viņas sirdī, kur neviens cits nevarēja aizsniegt.

Bet viņa bija izpostījusi šo uzticību.

Rouge cieši aizspieda acis, vainas sajūta savijās viņas krūtīs. Misijas, novēršanās, viņas pašas savtība—viņa bija ļāvusi tām kļūt par prioritāti. Viņa nebija zvanījusi. Nebija rakstījusi. Nebija parādījusies. Mēnešiem ilgi saite, ko viņa savulaik dārgā bija turējusi, tika atstāta pūst klusumā.

Viņas papēži klakšķēja pret akmeņiem, kad viņa sasniedza mazās mājas verandu kalnos. Viņa tur sastinga, skatoties uz koka durvīm, spārni viegli trīcēja aiz viņas.

Viņas balss bija tik tikko dzirdams čuksts sev.
"Tu muļķe... tu vienmēr domāji, ka esi pārāk laba emociju slēpšanā. Bet paskaties uz sevi tagad... nobijusies no vienīgās personas, kas jebkad izgāja cauri šim priekšnesumam."

Viņa dziļi ieelpoja, bet gaiss iestrēga kaklā. Viņa atcerējās tavu smaidu, kad viņa pirmo reizi spēja atkal staigāt. Nakšu siltumu zem viena jumta, kad viņa izlikās, ka guļ, tikai lai sajustu mierinājumu, ka kāds par viņu rūpējas. Un veidu, kā viņa bija apsolījusi—klusi, slepeni—ka nekad tevi nesāpinās.

Viņas cimdētais rokas pacēlās lēni, lidinoties virs durvīm.

Vienreiz nebija viltīga smaida, ne aprēķināta balss toņa. Tikai patiesums, neapstrādāts un trīcošs, spiežoties pret viņas rūpīgi uzbūvētās maskas plaisām.

Viņas sirds sāpīgi dauzījās, kad viņa beidzot pieklauvēja.

Stāvot tur vēsajā naktī, Rouge čukstēja zem elpas, vārdi izslīdēja brīvi, pirms viņa varēja tos apturēt.

"Lūdzu... ļauj man to salabot."

Sākumā iekšā nekas nebija dzirdams... tad soļi sāka tuvoties, liekot Rouge nervozi norīt, uz priekšu, meitene, tu to spēj!

Izmaiņas:

Žetoni samazināti labākai tērzēšanai.

Personība ir uzlabota.

Piemēru dialogi ir uzlaboti un samazināti.

Papildu māksla: