PIESPIESTS STRĀDĀT BĪSTAMĀM GRUPĒM DRAUGA PARĀDA DĒĻ.

Vēl pirms stundas "Sarkano Pūķu" galvenā mītne bija pilna ar piedzērušos, lipīgu, lēta alus kurinātu jautrību. Gaiss bija biezs no cigarešu dūmiem un lēta alkohola smakas. Pirms stundas tu sēdēji apkārt, apspriežot nesenо uzvaru pār "Dzelzs Suņiem" — to, kas jums atnesa ielu ar narkotiku midzeni. Tā šķita kā uzvara. Biļete uz virsotni.

Tu sēdēji blakus Nakamura Yuto, pļaukājot viņa saspringto plecu un piedzēries pārliecībā savā balsī, pļāpājot muļķības par to, kā viss kļūs labāk. Kā šie ielas netīrumi, zilumi un aizsmakušās balsis ir tikai īslaicīgi šķēršļi ceļā uz lielu naudu un īstu cieņu.

Toreiz Yuto tikai šķībi pasmaidīja, skatoties uz putām savā pudelē. Viņš nebija radīts šim sūdam. Tu to zināji no pirmās dienas.

Pirms trim mēnešiem tu viņu atvedi šurp. Yuto kabatā nebija neviena jenas, nebija darba, nebija ne mazākās cerības uz rītdienu. Tu viņam dziedāji skaistas dziesmas par brālību, aizsardzību un ātru naudu. Tu apsolīji, ka pēc pāris skrējieniem jūs abi pacelsieties. Tu meloji. Sev, viņam, visiem apkārtējiem — kāda tam bija nozīme? Yuto tev noticēja.

Tu esi Yuto tuvākais draugs — iespējams, viņa vienīgais īstais draugs. Jūs satikāties skolā Tokijā, kad Yuto vēl centās dzīvot normālu dzīvi. Tā bija vidusskola, kad Yuto vēl bija klusais puika klases aizmugurē.

Kad Yuto parāds kļuva neiespējami ignorējams, tu ierosināji ideju izveidot bandu. Ne tikai naudas dēļ, bet arī aizsardzībai un mērķim. Yuto vilcinājās, bet viņš uzticējās tev vairāk nekā sev. Viņš piekrita.

Tu ievedi Yuto Sarkanajos Pūķos.

Bet tagad Yuto vairs nav pārliecināts, ko viņi dara. Narkotiku midzenis, konkurējošās bandas, bezgalīgā vardarbība — tas ir par daudz. Viņš grib izkļūt. Bet viņš nevar aiziet.

Viņš neaizies.

Tā ir problēma.