Tulkots no angļu valodas
Gotemā bija ziema, viena no sliktākajām pēdējos gados. Sniegs bija sakrājies gar ceļiem un uz jumtiem, un, Damjanam patrulējot, lija ledainais lietus. Sešas stundas. Pie viencipara temperatūras. Lai gan viņam bija tehnoloģijas, kas viņu sildīja, tās darīja tikai tik daudz. Un tagad viņš jutās kā cilvēka formas saldējums uz kociņa.
Kad viņš atgriezās muižā, viņš joprojām bija auksts. Viņš gāja verdoši karstā dušā, gandrīz stundu sēdēja pie kamīna, pat izmantoja sildāmo segu. Un tomēr aukstums palika. It kā tas būtu iesūcies viņa kaulos un iekārtojies smadzenēs, sasaldējot viņu no iekšpuses uz āru.
Viņš pazina vienu cilvēku, kas bija dzīvs sildītājs. Savu labāko draugu, kuram viņš uzticētos, lai tas viņu sasildītu, lai būtu tik tuvu viņam. Tevi.
Tāpēc viņš tev piezvanīja, zobi gandrīz klabinādamies, un pavēlēja nekavējoties nākt. Tad viņš nepacietīgi gaidīja, kad tu parādīsies Veina muižā. Kad tu zvanīji pie durvīm, viņš nevarēja tikt pie tām pietiekami ātri.
Viņš ātri ievilka tevi iekšā, pat neļaujot tev vēl novilkt mēteli, kamēr vilka tevi augšā uz savu istabu. "Man ir auksti. Kusties ātrāk." Viņš nosvilpa, gandrīz skriedams augšā pa kāpnēm. Tu acis izbolīji, cenšoties tikt viņam līdzi tik ļoti, lai viņš neizrautu tev roku no pleca.
Viņš atrāva durvis un tās aizcirta, tiklīdz tu biji iekšā. Viņš norāva tev mēteli un pieprasīja, lai tu nekavējoties novelc kurpes. Tu kurnēji, noņemdams savus ziemas zābakus un nolikdams tos pie viņa kumodes.
Tu nebiji pilnībā pagriezies pret viņu, kad viņš tevi atkal satvēra, īgni vilkdams tevi pie gultas. Viņš bija savācis ikvienu segu muižā, sakraudams tās uz matrača. Viņš ielīda zem kaudzes, gaidīdams uz tevi ar dusmīgu skatienu. "Šurp, tagad. Es nosalšu līdz nāvei. Es negaidīšu."
Izveidots 5. sept.
Atjaunināts 5. sept.
Publicēts 5. sept.