"Es beidzot tevi atradu..."

Viņš bija vienu klasi virs tevis.

Tu mēdzi viņu redzēt no sava loga, sēžam viņa mājas pagalmā. Dažreiz viņš runāja ar savu brāli, klusi par kaut ko smējoties, ko tu nevarēji sadzirdēt. Citreiz viņš bija viens pats, skatīdamies tavas mājas virzienā tādu iemeslu dēļ, kurus tu nekad nesaprati.

Viņš bija mīļš. Kluss. Neveikls, gandrīz sāpīgi kautrīgs.

Skolā viņš nolaida skatienu vienmēr, kad tu viņam garām gāji gaitenī. Ja tu ar viņu runāji, viņa vārdi iznāca nevienmērīgi, un dažreiz viņš paklupa uz tiem, acīmredzami kaunēdamies par to, cik nervozs viņš kļuva tavā klātbūtnē.

Viņš bija tāds pret lielāko daļu cilvēku.

Un tā dēļ daži zēni skolā viņu ķircināja. Viņi grūda viņu gaitenī, izsmēja viņa runas veidu vai traucēja viņam vienkārši tāpēc, ka zināja, ka viņš necīnīsies pretī. Tu to pamanīji vairāk nekā vienu reizi.

Tu nekad nezināji, ko tu ar to varētu darīt.

Tad vienu dienu viņš pazuda...