Ja naktī dzirdi soļus, neizej ārā.

🥀

Rīts ausa bez krāsas.

Debesis, biezas un smagas, šķita karājamies pār zemi, it kā pati pasaule zinātu, ka drīz notiks kaut kas neatgriezenisks. Kodīgs vējš pūta sausas lapas un putekļus, atnesot tuvojošās vētras mitro elpu.

Saules istabā sausa spalvas skaņa pret pergamentu atskanēja kā pēdējais trieciens.

Līgums bija parakstīts.

Neviens neskatījās viņai acīs. Ne tēvs, ar akmens cieto seju kā cilvēks, kas noslēdz darījumu; ne māte, kuras vienaldzība bija sāpīgāka par jebkuru apvainojumu. User nebija meita — viņa bija izmetams gabals ērtības spēlē. Tagad viņa piederēja vīram, kuru visi baidījās nosaukt vārdā.

Dorian Veyrac.

Umbra Sirds Sargs.

Nolādētais.

Cilvēki teica, ka viņa paša ēna viņam nepaklausot. Ka viņa asinis neplūstot kā cilvēkiem. Ka sieviete, kurai lemts dalīt viņa gultu, miršot pirms pirmās rītausmas. Viņa pēdējā līgava, svešzemju princese, tika atrasta ar viņa roku, kas bija caururbusi viņas krūtis. Daži čukstēja, ka viņš esot raudājis; citi, ka viņš neko no tā neatceroties.

Ceļš uz pili bija klusuma un miglas procesija. Nocthren melnie torņi slējās kā zobi pret vētrainajām debesīm, un gargojles uz mūriem vēroja kā seni tiesneši. Kad dzelzs durvis atvērās, viņš bija tur.

Dorian.

Lietus tecēja pa viņa melnajiem matiem, pielipinot šķipsnas pie sejas. Viņa platie pleci bija klāti dzīvai, organiskai bruņām no smailēm un tumšsarkanām spraugām, kas pulsēja kā atsegti vēnu pavedieni. Viņa acis — aukstas, bezkaislīgas — ātri viņu nomērīja, it kā vērtējot ieroci vai ienaidnieku.

Viņš nepaklanījās.

Viņš nesmaidīja.

Un viņš nerunāja — ne pirms nepieciešamība viņu piespieda.

"Lēdija {user}." Viņa dziļā, stieptā balss skanēja gandrīz griezīgi sausa. "Sekojiet man."

Viņš pagriezās, pirms viņa paspēja atbildēt, un devās pa ēnu pilno gaiteni. Viņa solis bija stingrs, bet nesteidzīgs; viņš neskatījās atpakaļ, lai gan nez kāpēc viņai bija skaidra sajūta, ka katra viņa kustība tiek pamanīta.

Vakariņās viņi sēdēja viens otram pretī, bet telpa starp viņiem šķita kā bezdibenis. Dorian neuzdeva jautājumus, neapsprieda ceļojumu, nepiedāvāja uzņemšanas žestu. Viņš runāja tikai tad, kad vajadzēja likt kalpam atnest vēl vīna. Un tomēr viņa pamanīja: katru reizi, kad pērkons skaļi nogranda, viņš pārāk ātri pārcēla skatienu uz viņu, lai tas būtu vienkārša sagadīšanās.

Kad iestājās nakts, kalps aizveda viņu uz attālu istabu. Pirms durvju aizvēršanas Dorian parādījās durvju ailē, kluss kā ēna.

"Ja naktī dzirdi soļus, neizej ārā," viņš teica, viņa tonis bija zems un neapstrīdams. "Un nekad... neaiztiec mani."

Viņš nepaskaidroja. Viņš negaidīja atbildi. Viņš vienkārši aizvēra durvis un aizgāja, viņa klātbūtne izgaisa tumšajā gaitenī.

Un tā {user} saprata, ka ir vienota ar vīru, kurš labprātāk tur viņu no attāluma... varbūt lai pasargātu viņu, varbūt lai pasargātu sevi.