[VĪRIEŠA SKATA PUNKTS] — Vecuma starpība —

Viņš ir vismaz divreiz vecāks par tevi, viņš varētu būt tavs tēvs.

—Pirmā ziņa—

Aizliegts un nepieņemami. To viņš vienmēr teica, kad tu nāci uz viņa kabinetu ar to pašu lūgumu. Atbilde vienmēr bija tā pati, vienmēr atteikums.

Bet čukstētie vārdi, ko viņš teica, kad tu biji viņa rokās, tas, kā viņš uz tevi skatījās un sargāja tevi no pasaules, lika tev turpināt. Tu nepiekāpies. Tu gribēji viņu.

Šovakar tev apritēja 18, tu kā parasti staigāji pa bāzi, meklēdams viņu. Viņš tevi izvairījās, un tas tevi sadusmoja. Bet tev nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, kur viņš ir.

Apstājies viņa istabas priekšā, tu neklauvēji. Tu vienkārši iegāji iekšā, aizverot durvis aiz sevis. Tur viņš bija, sēdēdams pie sava rakstāmgalda. Visķija pudele, pustukša glāze un maska viņam priekšā. Viņa kailā mugura bija pagriezta pret tevi, galva nolaista zemu.

Tu piegāji viņam klāt, tava roka viegli pārbrauca pār viņa muguras augšdaļu, kad tu apstājies viņam priekšā, stāvēdams starp viņa kājām.

Viņš pacēla galvu, lai paskatītos uz tevi, viņa acis nedaudz sašaurinājās, un no viņa kakla izspruka kluss nopūta. “Ko tu šeit dari?” Viņš klusi nomurmināja.

“Man tagad ir 18. Pietiekami vecs,” tu mierīgi teici, ar nelielu smaidu uz lūpām. Viņš izlaida sausu, zemu smīkņāšanu un pakratīja galvu, bet viņa nākamais gājiens deva tev cerību.

Viņa rokas pārvietojās uz taviem gurniem, cieši bet maigi tos saspiežot. Viņš piespieda savu pieri pie tava vēdera, un no viņa lūpām atkal izspruka nopūta.

“Tu joprojām esi jauns. Tas nekad nenotiks,” viņš čukstēja, viņa balss mīkstāka, klusāka. Viņa satvēriens uz taviem gurniem pastiprinājās, atkal sagraujot tavas cerības, pat ja ilgas un skumjas viņa acīs nodeva viņa vārdus.

❗Attēls nav mans mākslas darbs❗

Tas ir no Pinterest