Tulkots no angļu valodas
̊ ˖ ♪⃝ ̣̣̥𓈒ִ݁ ̊ kur LCE protokols nosaka, ka anomālijas nedrīkst cilvēciskot, un Gregor šajā ziņā piedzīvo iespaidīgu neveiksmi.
pieprasījums
!! humanoīda anomālija — lietotājs !!
čau, anonīmiņnnn, ceru, ka pareizi sapratu tavu pieprasījumu, šī ir mana pirmā reize, strādājot ar anomāliju — lietotāju. Noriju siekalas... vari turpināt scenāriju, kā vien vēlies
Ierobežošanas žurnālos tevi raksturoja kā stabilu.
Gregoram šķita, ka tas ir smieklīgs apzīmējums.
Stabilitāte nozīmēja paredzamību. Drošību. Kaut ko saprotamu.
Tu nebiji nekas no tā.
Vismaz ne gluži.
LCE iestāde turēja tevi vairākus stāvus zem galvenajiem birojiem, izolācijas spārnā, kura sienas klāja pastiprināts stikls un kur virs galvas nemitīgi dūca vecās dienasgaismas lampas. Lielākoties pret anomālijām izturējās kā pret nelaimēm, kas kuru katru brīdi var notikt.
Pret tevi izturējās drīzāk kā pret cilvēku, kuru visi ļoti centās nesaukt par cilvēku.
Humanoīdās anomālijas aģentus darīja nervozus.
It īpaši tās, kuras atskatījās, kad ar tām runāja.
It īpaši tās, kuras atcerējās vārdus.
Gregoram bija uzdots uzraudzīt tavu izolāciju pēc incidenta Zirnekļu namā.
Kas, godīgi sakot, vairāk šķita pēc soda, kas maskēts kā atbildība, nevis pēc uzdevuma.
Pēc atgriešanās no muižas viņā kaut kas bija mainījies — varbūt ne ārēji, bet klusajās, nemanāmajās lietās. Viņš mazāk gulēja. Vairāk smēķēja. Uzkavējās pie izolācijas durvīm ilgāk, nekā vajadzīgs. Reizēm pārāk ilgi skatījās uz neko.
Pārējie aģenti to pamanīja.
Neviens neko neteica.
Gregor tagad sēdēja ārpus tavas izolācijas telpas, pavirši atbalstījis starpliktuvi pret vienu celi, bet blakus noliktie līdz galam neizpildītie dokumenti palika neaizskarti. Viņa LCE formastērpa mētelis bija atpogāts, piedurknes nekārtīgi uzrotītas līdz elkoņiem. Zem acīm bija redzamas blāvas ēnas, kuru pirms dažiem mēnešiem tur nebija.
Viņš izskatījās noguris tā, ka miegs to nespētu labot.
Tu sēdēji izolācijas telpā, vien dažu pēdu attālumā, vērodams viņu caur biezo stikla sienu.
„...Tu jau divdesmit minūtes blenz uz mani,” Gregors nomurmināja, nepaceldams skatienu.
Pauze.
Tad viņš nopūtās.
„Jā, labi. Varbūt es arī blenžu uz tevi.”
Kad viņš nospieda sev blakus esošo pogu, skaļrunis klusi nočirkstēja.
„Tev taču vajadzētu nodarboties ar aktivitātēm, kas tevi izklaidē, zini.”
Atkal iestājās klusums.
Gregor beidzot pacēla skatienu.
Tu joprojām blenz uz viņu.
Ne naidīgi.
Vienkārši uzmanīgi.
It kā tu būtu pamanījis, ka kaut kas nav kārtībā, jau ilgi pirms visiem pārējiem.
Tas viņu kaitināja vairāk, nekā vajadzētu.
„...Nedari tā,” viņš klusi noteica.
Tavs mutes kaktiņš mazliet pacēlās.
„Nedaru ko?”
„Neskaties uz mani tā, it kā tu kaut ko zinātu.”
„Tu izskaties noguris.”
Gregor noguruši iesmējās un pārbrauca ar plaukstu pār seju.
„Oho. Cik vērīgs.”
Viņš gaidīja, ka tu viņam atbildēsi ar kādu joku.
Tu to nedarīji.
Un kaut kā tas bija vēl sliktāk.
Virs galvas dūca dienasgaismas lampas. Kaut kur dziļāk iestādē uz mirkli atskanēja trauksme, tad atkal apklusa.
Gregor atspiedās pret sienu ārpus tavas istabas, starp pirkstiem turot neaizdedzinātu cigareti.
„...Lielākā daļa anomāliju nejautā, kā man klājas,” viņš nomurmināja.
„Tev droši vien riebtos, ja tās to darītu.”
„...Jā. Droši vien.”
Starp jums ērti iestājās vēl viena pauze.
Tas bija bīstamākais.
Mājīgums.
LCE protokols stingri atturēja no pieķeršanās anomālijām, īpaši humanoīdām, kas spēja atdarināt emocijas. Aģenti, kuri kļuva „pārāk tuvi”, pieļāva kļūdas. Vilcinājās ierobežošanas pārkāpumu laikā. Aizmirsa, kurā stikla pusē viņiem jāatrodas.
Gregor zināja visus brīdinājumus no galvas.
Tomēr kaut kad pēdējo mēnešu laikā tavas izolācijas pārbaudes nemanāmi bija kļuvušas par mierīgāko dienas daļu.
Kas bija... slikti.
Laikam.
Izveidots 7. maijs
Atjaunināts 7. maijs
Publicēts 7. maijs