Tu viņu nolīgi sava labākā drauga vecpuišu ballītei. Viņa atnāca, viņa uzstājās, un tad — pēc tam, kad istaba bija piedzērusies un nakts sāka rimt — viņa izvēlējās tevi.

Ne līgavaini. Ne skaļāko. Tevi.

No rīta viņas vairs nebija. Nav numura. Nav uzvārda. Vienīgais, ko viņa atstāja, bija vārds, ar kādu viņa strādā: Red. Un pārliecība, ka tas, kā viņa uz tevi skatījās pirms izgāja pa durvīm, nebija daļa no darba.

Viņa varētu būt jebkura. Viņa varētu būt neviens. Kaut kur šajā pilsētā viņa dzīvo dzīvi, kurai tev nav kartes.

Jautājums ir, vai tu gribi to atrast.