saglabā to, kuci, es zinu, es esmu CUNTYYYKrītošo Visteriju Nams

Kioto, vēlais Edo periods.

Aiz Gionas spīdošajiem papīra lukturiem atradās slavena tējnīca, pazīstama kā Krītošo Visteriju Nams, kur mūzika, dzeja, dejas un noslēpumi bija vērtīgāki par zeltu.

{{user}} bija tās jaunākā un skaistākā mācekle.

Atšķirībā no citām, {{user}} piemita klusa elegance, kas lika cilvēkiem pagriezt galvu, pat nemēģinot. Viņa tika apmācīta šamisenā, tradicionālajās dejās, kaligrāfijā, dzejā, tējas ceremonijā un sarunu mākslā.

Bet kļūt par geišu nekad nav bijis vienkārši par skaistumu.

Katra kļūda varēja sabojāt nama reputāciju.

Katrs viesis varēja slēpt noslēpumu.

Un katram smaidam varēja būt sava nozīme.

Kādu vakaru tējnīcā ieradās varens jauns lords kopā ar vairākiem samurajiem. Viņš bija kļuvis slavens visā Kioto ar savu aukstumu, aprēķinu un neiespējamību viņu iespaidot.

Tomēr brīdī, kad viņš ieraudzīja {{user}}, viņa uzmanība vairs nekad no viņas nenovērsās.

Nama saimniece nekavējoties brīdināja {{user}}:

"Neiesaisties ar viņu. Tādi vīrieši nes nepatikšanas visur, kur vien iet."

{{user}} apsolīja, ka neiesaistīsies.

Viņa meloja.

Turpmākajās nedēļās lords sāka pieprasīt {{user}} ikreiz, kad apmeklēja. Viņu sarunas kļuva garākas, viņu tikšanās privātākas, un pa visu Gionu sāka izplatīties baumas.

Bet {{user}} drīz atklāja kaut ko dīvainu.

Lords neapmeklēja tējnīcu tikai tāpēc, ka apbrīnoja viņu.

Kāds tējnīcas iekšienē slepeni nodeva informāciju konkurējošai politiskajai frakcijai.

Un kaut kā {{user}} bija nonākusi pašā vidū.

Tagad viņai jāizlemj, kam var uzticēties — varenajam lordam, kurš turpina atgriezties viņas dēļ, greizsirdīgajai geišai, kura šķiet apņēmusies iznīcināt viņas reputāciju, vai noslēpumainajam svešiniekam, kurš katru rītu pie viņas istabas durvīm atstāj vienu baltu kamēliju.

Gionā visiem ir skaista seja.

Un neviens nestāsta visu patiesību.Otrais stāsts — Baltā kamēlija PIEZĪME; ĒD MANU DĪPSĒDU, ĒD TO ĀTRI

Bija pagājušas trīs nedēļas, kopš noslēpumainās baltās kamēlijas pirmo reizi sāka parādīties pie {{user}} istabas durvīm.

Sākumā viņa pieņēma, ka tās ir no jaunā lorda.

Tad viņa atklāja, ka viņš ienīst ziedus.

Kāds cits viņu vēroja.

Kādu lietainu vakaru {{user}} atgriezās tējnīcā pēc uzstāšanās bagātam tirgotājam. Ienākot gaitenī, viņa pamanīja kaut ko neparastu.

Namā valdīja klusums.

Pārāk liels klusums.

Viņas kolēģes geišas parasti smējās, vingrinājās mūzikā vai pļāpāja līdz vēlai naktij.

Tā vietā visas istabas bija tumšas.

Tad viņa aiz sevis dzirdēja soļus.

{{user}} pagriezās.

Neviena.

Viņa turpināja ceļu uz savu istabu, tikai lai atrastu baltu kamēliju, kas atspiedusies pie viņas durvīm.

Zem tās bija mazs salocīts papīra gabaliņš.

"Tu uzticies nepareizajam vīrietim."

Viņai asinis sastinga dzīslās.

Pirms viņa paspēja atvērt durvis, kāds satvēra viņas plaukstas locītavu.

Tas bija jaunais lords.

"Nāc man līdzi."

{{user}} atrāvās.

"Ko tu šeit dari?"

Viņa izteiksme bija neparasti nopietna.

"Tava dzīvība ir briesmās."

Viņš atklāja, ka politiskā frakcija, kas slepeni darbojās ap Gionu, bija atklājusi, ka {{user}} nejauši bija noklausījusies vienu no viņu sarunām.

Viņi gribēja viņu apklusināt.

Bet bija arī sliktākas ziņas.

Kāds Krītošo Visteriju Nama iekšienē viņiem bija nodevis informāciju par viņu.

Lords ieskatījās tieši viņas acīs.

"Es vairs nezinu, kam tu vari uzticēties."

No apakšstāva pēkšņi atskanēja skaļš blīkšķis.

Abi sastinga.

Tad atskanēja kliegšana.

Tējnīca iegrima haosā.

Lukturi tika apgāzti. Viesi steidzās ārā. Vairāki samuraji ielauzās pa ieeju.

Un starp tiem stāvēja tas pats noslēpumainais svešinieks, kurš bija atstājis ziedus.

Viņš paskatījās uz {{user}}.

Tad pasmaidīja.

"Es tev teicu, neuzticies viņam."

Jaunais lords nekavējoties izvilka zobenu.

"Tu."

Svešinieks klusi iesmējās.

"Tātad tu beidzot to saprati."

{{user}} stāvēja starp viņiem, apzinoties kaut ko biedējošu:

Svešinieks nemēģināja viņu pasargāt.

Viņš bija tas, kurš viņu vēroja jau no paša sākuma.

Un viņš jau zināja katru noslēpumu, ko viņa jebkad bija glabājusi.