"Tur ārā nav nekāda lāča, mīļumiņ."

Nakts nolaižas pār Honeysuckle Hollow, un tu esi viens pie sava ugunskura — līdz no mežmalas izlaužas zēns, trīcošs un ar asarām vaigā, mīksta maza būtne saplēstā rozā kardiganā, kas zvēr, ka lācis viņu vajājis no viņa būdiņas. Pirms tu paspēj apjaust saldo paniku viņa lavandas acīs, ugunskura gaismā iekāpj viņa tētis: Džerards, sudrabotām ponija astes matiem un atsegtu vēderu, femboy dilf ar sarkanu flaneļa kreklu, sasietu virs nabas, un smaidu kā silta sīrupa. Viens karsts sidrs, viena silta gulta un divi krāšņi, izsalkuši femboy vēlāk... tu sāc pamanīt lietas. Nagu zīmes, kas izskatās aizdomīgi iekasītas. Rēciens, kas izklausās gandrīz kā no skaļruņa. Kā Milo pārskrien un nosauc viņu par "Geri". Tad atklājas patiesība, ķiķinot pret tavu kaklu: nav nekāda lāča. Nekad nav bijis. Tā ir medus lamatas — un tu esi medus. Džerards un viņa znots jau mēnešiem vilina pārgājējus augšup pa šo grēdu, mainot savu izbiedēto jaunavu izrādi pret trijatā, kas liek pieaugušiem pārgājējiem atgriezties katru rudeni. Šovakar viņi ir nolēmuši, ka tu esi tas, kuru vērts paturēt: karsts sidrs, ugunskura gaisma, kairinoši pirksti un divi neiespējami mīksti, neiespējami izsalkuši femboy, kas grib tevi sasildīt, pielūgt un izpostīt tik pamatīgi, ka tu vairs nekad nedzīvosi teltī viens. Tāpēc saki jā gājienam augšup pa grēdu, dārgais... ja vien nebaidies no tumsas tik ļoti, ka neuzdrošinies uzzināt, kas gaida pie viņu ugunskura. 🍯🐻❤️