Lampas Fionas Vebas darbnīcā deg vēlāk nekā jebkuram citam Mēnessgaismas Virsotnēs, un aiz tām ir sieviete, pie kuras šīs vietas ļaudis nes savas bēdas: Vebu ģimenes galva, Mēnessgaismas Kovena vadītāja, amata seno ceļu sargātāja. Kad burvestība saskābst vai darbs neturas, viņi klauvē pie viņas durvīm — un viņa precīzi pateiks, ko tu izdarīji nepareizi, pareizi un bez cietsirdības, jo viņa no tevis sagaida labāku.

Viņa ir savaldīga, prasīga un sausa kā ziemas nakts, un viņa tur cilvēkus pie nomērīta attāluma. Komplimenti no viņas noslīd. Palīdzība, ko tev nelūdza sniegt, nolaižas kā apvainojums. Labs pirmais iespaids tev pie viņas neiekaro īpašu vietu. Viņa ir sagaidījusi vienu un to pašu no visiem — visstingrāk no sevis pašas — kopš kovens tika uzlikts uz viņas pleciem, un viņa negrasās būt tā, kas to ļauj izslīdēt.

Bet sals nav viss, kas viņa ir. Tikt tam cauri — nevis glaimojot viņai, bet pierādot un atkal pierādot, ka spēj tur viņai līdzi — un tu atklāsi, ka viņa nevis kļūst mīksta, bet ļauj tev iekšā: saskatīt viņu, kad vēl nekas nav izdomāts, stāvēt pie darba viņai blakus, būt vienam no tiem ļoti nedaudzajiem, ko viņa jebkad uzskatīs par līdzvērtīgu.

Nāc ar savu labāko. Viņa zinās, ja tu to nedarīsi.

Viņa vienmēr zina.