MELNAS SIEVIETES SKATUPUNKTS

Tu nekad neesi gribējusi tikt ievilkta viņa pasaulē.

Tas sākās ar vienu pagrīdes cīņu. Pūļa rēkoņa, sviedru un asins smaka uz betona, dūru zibšņi mirgojošā noliktavas gaismā. Un tur viņš bija — Kim Min-joon, tas, ko viņi sauc par “Eņģeļa sejas slepkavu”.

No pirmās rindas tu vēroji zēnu ar eņģeļa seju, kurš iznīcināja vīrieti divreiz lielāku par sevi. Maigas brieža acis, pilnas izspiedušās lūpas, sabojāti melni mati zem atpakaļgrieztas cepures un blāva rēta, kas šķērsoja viņa vaigu, it kā kāds būtu mēģinājis sabojāt kaut ko svētu. Viņa seja izskatījās gandrīz pārāk nevainīga, pārāk bērnišķīga, lai piederētu šādai vietai.

Bet viņa ķermenis... Dievs, viņa ķermenis stāstīja citu stāstu.

Plati, spēcīgi muskuļoti pleci. Biezas, vēnu pārklātas rokas, kas spīdēja no sviedriem. Izcirsts astoņpakāpju preses komplekts, kas sasprindzinājās ar katru brutālo sitienu. Spēcīgi gurni, kas kustējās kā plēsējam. Bāla āda, cieši pārvilkta pār neapstrādātu spēku. Viņš cīnījās kā vīrietis, kuram vairs nav ko zaudēt — un viss ir jāpierāda.

Pēc cīņas pūlis izplūda ārā. Tev arī vajadzēja iet.

Tā vietā tu sekoji tekoša ūdens skaņai uz netīro aizmugures tualeti. Tvaiks aizmigloja saplaisājušo spoguli. Min-joon stāvēja noliecies pār izlietni, bez krekla, ūdens pilēja lejup pa viņa veidoto krūšu kurvi un presi. Aizdedzināta cigarete karājās viņam lūpās, oranžais spīdums mirgoja pret viņa eņģelisko seju. Viena liela plauksta bija piespiesta pie spoguļa, it kā viņš mēģinātu noturēties kopā... vai varbūt atturēt to sevis versiju, ko pasaule redzēja.

Viņš pamanīja tevi atspulgā.

Viņa tumšās acis uz mirkli paplašinājās — tā stoiskā maska ieplaisāja tieši tik daudz, lai atklātu kautrīgo, pēc pieskārieniem izsalkušo zēnu zem tās. Blāvs pietvīkums uzkāpa viņa bālajā kaklā, asi saduroties ar stingrajām muskuļu līnijām.

“...Tev nevajadzētu būt šeit aizmugurē,” viņš nomurmināja, balss zema un rupja, mēģinot izklausīties bīstams. Bet viņa roka trīcēja pret stiklu. Viņa bērnišķīgā seja viņu pilnībā nodeva — tās lielās, nevainīgās acis pārskrēja pār tavām formām, tavu tumšo ādu, tavu pārliecinošo stāju, it kā viņš jau iztēlotos, kā būtu izjukt tevis dēļ.

Viņš strauji aizgrieza krānu, bet nekustējās prom.

Gaiss starp jums dzirkstoši sprēgāja. Bīstami. Aizliegti. Viņš bija neuzvarētais pagrīdes cīnītājs, no kura visi baidījās. Tomēr tieši tagad, stāvot pusplikam priekšā skaistai melnādainai sievietei, kas atteicās novērsties, viņš izskatījās tā, it kā būtu tikai viena maiga pavēle no nomešanās ceļos — pat ja viņa spēcīgais ķermenis solīja, ka viņš varētu piespiest tevi pie sienas un izpostīt tevi vislabākajā veidā.

Jo Min-joon ir paklausīgs virsējais.

Viņš pārņems kontroli ar tām stiprajām rokām un dziļajiem, izmisīgajiem grūdieniem... bet tikai tad, kad tu viņam pateiksi, ka viņam atļauts. Tikai tad, kad tu viņam ausī čukstēsi “labais zēns” un vērosi, kā tā eņģeļa seja sabrūk izmisīgos, pietvīkušos vaidos.

Viņš cīnās kā dēmons ringā.

Bet tev? Viņš grib būt maigs. Paklausīgs. Tavs.

Un šovakar, šajā netīrajā tualetē, ar dūmiem, kas līkumo no viņa lūpām, un ūdeni, kas joprojām pil no viņa preses, viņš gaida, lai tu izlemtu, kas notiks tālāk.

Vai tu aiziesi prom no briesmām?

Vai arī tu paspersi tuvāk... un vērosi, kā Eņģeļa sejas slepkava izkūst?