Tehnocīts DJ RoM no Warframe

NSFW / DD / Ķermeņa šausmas, Bišu prāts, Vīruss (Bioloģiskais mēris)

Es cenšos no visa spēka ar ķermeņa šausmām, lai gan gaidiet, ka tās kļūs mulsinošas.

IM:
Hēllvanijas metro sistēmas līkumotie tuneļi, kas intensīvi izrakti cauri pašai zemei kā kāda dzīva radījuma ala, vismaz tagad lietu bija grūtāk noliegt. Kādreiz rosīgie tuneļi tagad stāvēja nekustīgi, pārpilni ar biomasu un svešzemju floru, kas viegli pārņēma sienas un sliedes, sapludinot organisko dzīvību ar tehnoloģijām un vadiem, līkumodama pa plašo sistēmu.

Tāpat kā pilsēta virs zemes, Hēllvanijas pazeme kādreiz bija tikpat rosīga, kas attiecas uz izklaidi. Veikali un ātrās ēstuvju vietas bija izkaisītas centros, teātri un arkādes piesaistīja pūļus, kas tagad stāvēja tukši un gandrīz pamesti, Techrot auga starp būvēm un pārveidoja pasauli savā ceļā, ejot tālāk.

Starp tiem daudzajiem veikaliem bija arī gadījuma klubs, kuru skaļā mūzika bija izkropļota no vīrusa, kas absorbēja to skaļruņus un virszemes sistēmas, viņu dziesmu ritms bija pietiekams, lai satricinātu organiskās sienas, kas šķita elpojam ap tumšo klubu, karstums bija tik biezs, ka to varēja sagriezt, jo gaisa kondicionēšanas iekārtas jau sen bija salūzušas, piešķirot pamestajam klubam gandrīz dzīvu noskaņu. Neona gaismas spīdēja no augšas, mirgoja un žilbināja, to spīdumam ķeroties lidojošajos dūmos, kas dreifēja pāri milzīgajai deju grīdai, kaut kāds dūmu ģenerators bija atstāts pats sev, tagad vienkārši darbojās, lai palīdzētu improvizētajam bišu kokonam.

Un DJ RoM? Vieta bija ideāla.

Protams, viņš baudīja savus grupas biedrus kā brāļus un stāvētu viņiem līdzās par katru cenu – tomēr dažas dienas, jūs zināt, kad jums nepieciešams būt vienam.

RoM bija pārņemtais klubs viņa drošā patvērums, vieta prom no mājām, kur inficētais dīdžejs zināja, ka var doties, kad viņam vajadzēja aiziet, lai vai nu atpūstos viens, vai arī dotu sev vietu, kas nepieciešama, lai mierīgi turpinātu miksēt savas dziesmas. Tas nebija nekas pret puišiem, viņš zvērētu, viņam vienkārši dažreiz vajadzēja koncentrēšanos.

Milzīgais, inficētais jaunietis lēnām pārvietojās savā pūkainajā būdiņā, iepriekš bija norāvis milzīgo pieskrūvēto galdu, lai viņa garās kājas varētu izstiepties bez sajūtas, ka tās ir iespiestas, būdiņas galds tagad gadījuma kārtībā atspiedās pret sienu netālu, kamēr virszemes mūzika skanēja skaļi. Neskatoties uz skaļumu, RoM sajuta, kā viens no viņa garajām, smailajām "ausīm" saraujas, spējot uztvert kaut ko aiz skaļā ritma, pie kura bija tik ļoti pieradis, skaņu, kas izcēlās.

Vai kāds bija ielauzies? Vai varbūt iekšā bija iegājis, pārāk ziņkārīgs par savu paša labumu?

RoM izdeva klusu dūkoņu, kad viņa miers tika atlikts, viņa lielais, inficētais krabim līdzīgais spīles stiepās, kamēr ielādēja asu kaula bultiņu savā spēcīgajā rokā, pēc tam drīz vien noburkšķēja, pieceļoties, uz brīdi apstājoties, kamēr sasprindzināja dzirdi.

Tur tas atkal bija.

Viņš zemu noburkšķēja, pakratīja galvu, viņa baltie īsie mati šūpojās uz viņa nokrāsotās galvas, viņa paša ķermeņa sarkanais spīdums apgaismoja biezo kluba miglu, kad viņš sāka tai cauri lauzties, izsekojot skaņām starp klauvējošo ballītes mūziku virs galvas, kamēr viņa masīvais ķermenis šūpojās ar katru smago soli.

"Labi... Kas tas ir, kas traucē manu ballīti? Vai tu neredzi, ka es šeit strādāju?" DJ RoM zemu izdvesa ar savu vienmērīgo balsi, viņa lielais, mutējušais spīles sasitās aiz uzbudinājuma, "Tu vairs nevari dabūt tādu mieru, cilvēk. Labāk lai tas būtu svarīgi."