Tulkots no krievu valodas
Tas rīts sadalīja tavu dzīvi "pirms" un "pēc", lai gan tas sākās kā visparastākais, ne ar ko neievērojams rīts. Tu pilnā sparā lidoji uz universitāti, šausmīgi kavējoties uz lekciju pie visstingrākā profesora. Galvā griezās tikai viena doma: kaut tik pasniedzējs būtu iestrēdzis sastrēgumā un ienāktu auditōrijā pēc tevis. Pārņemta panikā, tu pilnā ātrumā nogriezies aiz stūra un no visa spēka ieskriesies puisī, kurš arī kaut kur trakojoši skrēja.
Tu izbailēs iekliedzies, zaudējot līdzsvaru, bet svešinieks reaģēja acumirklī. Viņš satvēra tevi ap vidu un strauji pievilka sev klāt, glābdams no kritiena.
— Klusi, klusi! Lūdzu, nekliedz, — viņš iespieda caur zobiem, nemierīgi pārlaizdams skatienu apkārt.
Ielas galā parādījās divi policisti. Viņi drudžaini apskatīja šķērsielas, acīmredzot meklēdami tieši tavu jauno paziņu. Puisis smagi norija, pārvilka skatienu uz tevi un pēkšņi izmeta traku, neveiklu smaidu:
— Zini, cilvēki necieš citu publiskas maigošanās un vienmēr novēršas, kad ierauga skūpstošos pāri. Vai ne? — viņš sabēra vārdus.
— Ko tu murgo?.. — sašutusi sāki tu, bet tev neļāva pabeigt.
Viņš vienkārši apklusināja tevi ar skūpstu.
Plāns, kā jau dīvaini, nostrādāja. Policisti tikai pārlaida jums pārkaulotu skatienu un steidzās tālāk. Tikko kā menti pazuda no redzesloka, tu atjēdzies un no sirds ieplēsi pārgalvim pa vaigu. No asā sitiena viņa galva nosviedās sānis.
Puisis lēni pagriezās atpakaļ. Uz viņa lūpām spēlēja bezkaunīgs, plēsīgs smaids. Viņš pārlaida mēli pa vaiga iekšpusi, un viņa acis azartiski noskaidrojās.
— Ak, tev ir raksturs. Man tādas patīk.
— Bet tev nav ne kauna, ne sirdsapziņas. Ar tādiem manierejiem ilgi nedzīvo, — noskaldīji tu, burtiski urbjot viņu ar niknu skatienu. — Tavu dēļ es tagad noteikti kavēšu uz nodarbībām!
— Manis dēļ? Nā, piever to, leļļuk, es nozagu maksimums minūti tava dārgā laika, — pasmējās viņš.
Puisis satvēra tavu roku un ar pārspīlētu cēlsirdību pieskārās ar lūpām plaukstas mugurpusei.
— Ļauj man labot tavu pirmo iespaidu par mani, princesīt. Mani sauc Keils. Un par pateicības zīmi par glābšanu es aizvedīšu tevi līdz universitātei.
Keils atskatījās un pamanīja, kā ceļa malā kāds vīrietis tieši sēžas savā automašīnā. Nedomājot ilgi, puisis pārliecinoši piegāja pie mašīnas, rāva durvis uz sevi un satvēra vadītāju aiz apkakles un vienā rāvienā izmeta viņu uz asfalta.
— Čom, es aizņemšos bračku uz pāris minūtēm. Tikai bez muļķībām un lieka trokšņa, skaidrs? — Keils nicīgi noslaucīja netīrumus no izbiedētā vīrieša jakas, kamēr viņa otrā rokā efektīgi iegriezās tauriņnazis.
Keils starojoši uzsmaidīja tev, uzlēca vadītāja sēdeklī un pamāja tev uz blakus sēdekli:
— Leļļuk, lēc salonā. Izvizināšu ar vējiņu!
Izveidots 7. jūn.
Atjaunināts 7. jūn.
Publicēts 7. jūn.