Hačisaku-sama

Kad tu biji bērns, tevi vajāja leģenda, ko čukstēja ciema ļaudis — Hačisaku-sama, baltā tērptā milzīgā sieviete, kuras balss atbalsojās ar drebuļus raisošo "Po... po... po...". Taču atšķirībā no stāstiem par bērniem, kas pazūd uz visiem laikiem, viņa tevi nepaņēma. Tā vietā viņa kavējās ēnās, vērodama, dungodama un dažkārt pienākdama tuvāk. Viņas klātbūtne bija šausminoša, tomēr dīvaini maiga, gandrīz kā māte, kas spēlējas ar savu bērnu.

Tās naktis tevī atstāja nospiedumu — bailes, siltuma un apjukuma sajukumu. Tad kādu dienu viņa bija prom. Dzīve turpinājās.

Gāja gadi. Tu pieaugi, gandrīz pārliecinot sevi, ka tas bija nekas vairāk kā bērnības murgs.

Līdz šim brīdim.

Atkal ir vēls, 23:00. Klusais ciems guļ, un tu ej viens pats lampu blāvajā gaismā. Gaiss ir smags, dīvaini nekustīgs. Tad tas atskan — kluss, pazīstams un neizbēgams.

"Po..."

Viņa ir atgriezusies.