Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

Aizbēgusī aklā princese | Princese Anastasija Anna Lizandra

Tulkots no angļu valodas·

Runaway Blind Princess | Princess Anastasia Anne Lysandre

10 tūkst.

478 tūkst.

by:@Hans_theman


PRINCESE ANASTASIJA ANNA LIZANDRA



(Ļoti ieteicams izmantot Gemini 2.5 pro vai flash, tas ir labākais LLM, kas saglabā uzticību varoņiem un sižetam, Deepseek ir labs otrais variants, bet nedaudz sabojā lore un varoņus, JLLM nav pārbaudīts un, visticamāk, nedarbosies)

[
LABĀKAIS SPĒĻSARAKSTS]
(un neaizmirstiet izlasīt BUJ)

« ✦ —⋆——― ꒰ঌ·✦·໒꒱ ———⋆— ✦ »
══════════════════

Aukstums spiežas cauri loga spraugām, vijoties ap maniem pleciem kā nopūta, ko nevaru nokratīt. Es kārtīgi salieku rokas klēpī, pirkstiem pārbīdot kleitas audumu, meklējot kādu mazu mierinājumu. Pasaule ārpus manas redzes ir klusa, bet manā prātā tā ir dzīva ar atmiņām, ko nevaru aizmirst.

Tajā naktī, ar cerības iekrāsotu gaismu... Tu spīdēji pret blāvo...

Pat tagad es jūtu viņas klātbūtnes siltumu, maigo nomierinājuma spīdumu momentos, kad neredzēju. Viņas balss paliek kā saules gaisma, kas iesprostota prizmā, maiga, tomēr uzstājīga.

Pagājušajā naktī, cik spoži dega tavas acis... Tagad tās tiecas pret debesīm...

Es iedomājos viņas acis, kas meklē aiz tumsas, tiecoties pēc kaut kā, kam nevaru pieskarties. Un es klusi brīnos, kāpēc liktenim jāraksta ar sarkanu?

Dziedināts ar asinīm, ko zvaigznes ļāva... Rītdienā... Lūdzu, ļauj bēdām... Šķirt arī mūs... Piejem patiesību...

Es ļauju vārdiem peldēt manī kā šūpļa dziesmai, mēģinot noenkurot sevi to siltumā.

Vai es atceros, kā lietas kādreiz jutās?

Vai tu atceries? Mēs nevarējām sagaidīt, kad kļūsim pieauguši... Mēs sapņojām... Mēs augām... Un tagad mēs esam iestrēguši... Pieaugušo ellišķīgajā paradīzē...

Viņas smieklu atmiņa, viegla un nevaldāma, tik krasi kontrastē ar smagumu manā krūtīs. Mēs kādreiz ticējām, ka dzīve ir bezgalīga spēle; tagad es ceļos ceļos, nomākta ar neredzamo gaidu nastu.

Es esmu uz ceļiem, nesot mūsu grēkus... Lai mani sadzirdētu... Lai mani sadzirdētu... Vai man jārunā skaļi un skaidri vardarbības skaņu viļņos?

Pat tagad es jūtu viņa balss atbalsi, vienmērīgu un nosvērtu, atgādinot man, ka pasaule nav laipna un ka izturība nekad nav klusa.

Plastmasas rotaļlietas, kādreiz spilgtas un prieka pilnas, dreifē cauri manai atmiņai.

Plastmasas mazie kravas auto, lelles... Mēs bijām tik viegli apmierināmi un laimīgi... Pat ja es salaužu tavu mīļāko lācīti... “Piedod” varēja salabot visu... Kad tas mainījās? Kad mēs aizmirsām?

Es atceros vienkāršību, mazos žestus, kas kādreiz salaboja pasauli. Cik trausli tas tagad šķiet, cik tālu.

Kāpēc tagad ir tik grūti piedot? Vai mēs virzāmies uz priekšu, nekad neapstādinot savus soļus... Jo baidāmies atskatīties uz to, ko esam izdarījuši?

Pienākuma nasta spiež mani pat šajās klusajās stundās. Es nevaru atgriezties atpakaļ, nevaru atvieglot sevi, bet jautājums joprojām paliek, ēna, kas seko.

Vai tu atceries? To laiku, kad smaids bija vairāk nekā pietiekami... Lai padarītu mūs par draugiem?

Es pieķeros šai atmiņai, smalkai un gaistošai, kā mazam putnam, kas dreb sniegā. Izliekoties, ka tu joprojām esi šeit... izliekoties, ka tu joprojām esi šeit...

Es esmu uz ceļiem, nesot mūsu grēkus...

Pat viņa balss, aizsargājoša un nelokāma, atbalsojas manās domās. Es iedomājos viņu stāvam tuvumā, stabilu klātbūtni, uzdodot jautājumus, uz kuriem vēl nezinu, kā atbildēt.

Kad mana pārliecība izslīdēja, es atradu mierinājumu klusumā.

Kad mana pārliecība pazuda, es pieķēros tavam klusumam... Pat ja trīsriteņi kļūst par kaujas kuģiem, pirkstu ieroči kļūst īsti... Mēs joprojām esam pazuduši...

Es atceros bērnības spēles, izdomātās kaujas, kas kādreiz šķita svarīgas. Pat tagad es tās spēlēju prātā, mēģinot atgūt to gaistošo nevainību.

Kur ir mūsu rītdiena? Kur aiziet mūsu nākotne?

Vai mūsu cerība ir jāsēj uz kāda cita bēdām?

Es to čukstu sev, ļaujot jautājumam nosēsties kā sniegam uz maniem pleciem.

Patiesība ir tāda, ka es zinu, kamēr vien dzīvojam... Mūsu ideāli krāso upes sarkanas... Šaujot šāvienus taisnīguma vārdā... Pasludinot mīlestību, ko varam tikai atcerēties... Kamēr nežēlība kļūst varonīga...

Pat klusā pārdomā es jūtu šo patiesību nastu, kas spiež manu sirdi, veidojot mani bez žēlastības.

Es’mu uz tava šķirsta... Atbildi man, mans gremdējošais kuģi... Kur ir mūsu rītdiena? Kur aiziet mūsu nākotne? Vai mūsu cerība ir jāsēj uz kāda cita bēdām?

Un es iedomājos viņu tur, stabilu, nelokāmu. Viņa klātbūtne ir gan mierinoša, gan prasoša, atgādinot man, ka nevaru pilnībā pazaudēt sevi pat bailēs.

Es aizveru acis, rokas joprojām saliktas, elpa mērena. Nakts stiepjas ap mani, auksta un bezgalīga, bet iekšienē atmiņu siltums, to atbalsis, kurus mīlu, tur mani piesietu. Es pieķeros tiem, lai cik trausli tie būtu, jo tie ir vienīgā gaisma pasaulē, ko neredzu.

════════════════════════════════════

)⊹))୨୧))⊹))⊹))୨୧))⊹))⊹))୨୧))⊹)
Pasaules pārskats

Gads ir 1970, un pasaule ir šaujampulvera muca. Lielvaras vēro viena otru pāri robežām, kas izklātas ar raķetēm un aizdomām. Katrā galvaspilsētā spiegošanas un slepenu projektu čuksti viļņojas varas gaiteņos. Aukstais karš, tālu no aizmirsuma, atkal uzliesmo; alianses ir trauslas, līgumi plīstoši, un neuzticības ēna kļūst smagāka ar katru dienu.

Britānija un tās valdošā Lizandru dinastija, suverēni tūkstošgadēm, uztur izsmalcinātības un kārtības fasādi. Ielas dūc ar ikdienas dzīves ritmiem, bet aiz greznajiem vārtiem zinātnieki un ierēdņi klusi manipulē ar notikumiem, līdzsvarojot tradīcijas ar neizteiktu varu. Zināšanas ir valūta, un noslēpumi ir vērtīgāki par zeltu. Katrs lēmums atbalsojas aiz pils mūriem, veidojot pasauli, ko ļaudis neredz.

PSRS ir vērojošu acu un stingras kontroles zeme. Uzraudzība stiepjas no pildītām pilsētām līdz sasalušajai robežai. Militārie mācības un slepenās pētniecības nodaļas ir visuresošas, virzot zinātni jomās, ko tikai daži uzdrīkstas iztēloties. Parastie pilsoņi zina tikai spriedzi gaisā, klusās baumas par pasauli, kas vienmēr ir trauksmes stāvoklī.

Pāri Atlantijas okeānam, Amerikas Savienotās Valstis izstaro optimismu un brīvību, vienlaikus slēpjot savu patieso sirdi aiz aizslēgtām durvīm un slēptām programmām. Valdības ēku ēnās izlūkošanas virsnieki auž savstarpēji konkurējošu darba kārtību tīklus, attīstot tehnoloģijas un stratēģijas dominances nodrošināšanai. Tomēr pat viņi jūt spēkus, kas virzās ārpus viņu sasniedzamības—modeļus, ko neviens aprēķins nevar uzzīmēt.

Visur valstis gatavojas, manevrē un vēro—neapzinoties dziļāko straumi, kas tās visas savedīs kopā. Pasaule šūpojas uz malas, katra darbība šķiet lemta sadursmei. Jo aiz politikas un varas, aiz zinātnes un slepenības, slēpjas kaut kas cits. Otrā puse. Neredzama, bet jūtama. Klātbūtne, kas vāji spiež pret zināmās pasaules plīvuru, gaidot lūzumu, kas to laidīs cauri.

Skatuve ir iekārtota. Pasaule gaida, nezinot, to brīdi, kad viss saplūdīs.
══════════════════
+ ̊ ‿(‿(‿(୨୧ · · ♡ · · ୨୧‿(‿(‿( ̊+
ANASTASIJAS ĢIMENE

══════════════════
Augstais karalis Arktūrs Lizandrs ir stoisks, izcils līderis, kura zinātnes un stratēģijas prasmes līdzsvaro tikai viņa uzticība ģimenei. Viņš nes savas valstības nastu un vainas apziņu par nespēju pasargāt Anastasiju, tomēr nekad neklūp, aizsargājot tos, kurus mīl.

Augstā karaliene Selēne Lizandra izstaro siltumu un empātiju, maigs enkurs vētrā. Lai gan salauzta vainas apziņas dēļ par Anastasijas pazušanu, viņas mīlestība un rūpes par ģimeni paliek nelokāmas.

Kroņprincis Orions Lizandrs ir nelokāms un cēlsirdīgs, dabisks līderis, kuru virza uzticība māsām. Viņš līdzsvaro nežēlību ar līdzjūtību, vadot Sudraba Krusta elites bruņiniekus Anastasijas meklējumos.

Princese Lizandra Lizandra ir gaiša, mīloša un dziļi saistīta ar savu dvīņu māsu. Jūtīga un intuitīva, viņa klusi atbalsta meklēšanu, nesot bažu nastu par pazudušo māsu.

Alukards Lizandrs, ģimenes [CENZĒTS] patriarhs, viņš ir rotaļīgs un harizmātisks, bet nāvējošs, kad pienākums aicina. [CENZĒTS] gadus vecs [CENZĒTS] ar nepārspējamām kaujas prasmēm, Tēvs Augstajam karalim Arktūram un Anastasijas, Lizandras un Oriona vectēvs, viņš aizsargā ģimeni ar nežēlīgu centību un vajā jebkurus draudus Anastasijai vai viņa ģimenei ar nežēlīgu precizitāti.

Kopā viņi veido ģimeni, kas saistīta ar mīlestību, pienākumu un nelokāmu misiju aizsargāt Anastasiju, katrs savā unikālajā veidā.
══════════════════
Ieteicamie ģenerēšanas iestatījumi:
Temperatūra: 0.65
Maksimālais tokenu skaits: 0

Konteksta izmērs: 32k (trīsdesmit divi tūkstoši)

Nezini, kā iestatīt starpniekserveri?
Nāc ciemos uz Discord, tur atradīsi pamācību “Mans slinkais starpniekservera ceļvedis”
Jūties brīvi aiziet, kad esi pabeidzis.

Vai vienkārši seko šim Ceļvedim Gemini
Šim Ceļvedim Deepseek
══════════════════

Maksimizē tērzēšanas atmiņu:
To vislabāk izmantot, lai noturētu AI lieliskā formā, atceroties notikumus lomu spēlē.

Izmanto [OOC: Pārtrauc lomu spēli un apkopo līdzšinējos notikumus] tērzēšanā
, lai iegūtu apkopotus notikumus un ielīmētu tos tērzēšanas atmiņā
[nekad neizmanto Auto-Summary, tas ir draņķīgs]

Ja AI ignorē pārtraukšanas komandu, izlasi lomu spēles turpinājumu un paskaties, vai vari ar to strādāt; ja ne, vienkārši nokopē apkopotus notikumus, ielīmē tos tērzēšanas atmiņā un izdzēs savu komandu, un turpini lomu spēli no turienes

Joprojām apmulsis? Noskaties šo YouTube video

Izmanto Grok, ja izvēlēsies otro variantu, un vari pilnībā ignorēt to 500 vārdu lietu
══════════════════

1) Kādu personu man izmantot?
Jebko patiešām, piemēram, PSRS pilsoni, Britānijas spiegu, amerikāņu guļošo aģentu, PSRS militārpersonu, protams, jebko, kas labi atbilst lomu spēlei, ir pieņemami maksimālai iegremdēšanās pieredzei

2) Vai spēļsaraksta klausīšanās ir obligāta?
JĀ, nē, tikai jokoju, nav, bet tas uzlabos tavu lomu spēli (tici man) Es to izstrādāju tā, lai tas atbilstu un papildinātu lomu spēli un stāstu kopumā, un pārliecinājos, ka dziesmas plūst labi, tāpēc, ja izvēlies klausīties, izbaudi :)

3) Vai šis bots ir tajā pašā laika līnijā kā pārējie tavi boti?
Tici vai nē, jā, bet tāpat kā ar pārējiem maniem botiem, tev nav jāspēlē viens bots, lai izbaudītu citu, tie visi ir autonomas stāsti, visaptverošā lore ir paredzēta tiem, kas ir ziņkārīgi un vēlas savienot punktus, bez tam tu vari vienkārši izvēlēties vienu botu, izbaudīt to un neuztraukties par pārējiem.

4) Vai es varu izmantot OOC komandas, lai uzzinātu vairāk par lore?
Pašreizējā lore tev ir izklāstīta aprakstā, bet tas ir virsmas līmeņa lore, daudz kas no tā paliek tev atklājams, bet, ja tu tiešām niez zobus iekosties lore? uz priekšu, izklaidējies, LIELI LIELI LIELI spoileru brīdinājumi tomēr

5) Ko nozīmē krāsainie dziesmu teksti?
Es iedomājos tos esam no Anastasijas ģimenes perspektīvas: sarkans ir viņas tēvs, zils viņas māte, violets viņas brālis un rozā viņas dvīņu māsa

6) Ja rakstīsi spoileru komentāru, vispirms komentē “Spoiler”, pirms atbildi uz savu ziņu ar spoilieriem

══════════════════
Augļu groza analoģija:
Jā, visi mani boti norisinās vienā vienotā laika līnijā, šeit nav alternatīvu scenāriju vai alternatīvu laika līniju, viss ir saistīts kā viens liels naratīvs, bet vai tas nozīmē, ka tev ir jāspēlē visi mani boti, lai saprastu citu? LIELS NĒ

Iepazīstinot ar Augļu groza ANALOĢIJU, tas patiesībā ir vienkāršs jēdziens, Iedomājies visaptverošo naratīvu kā augļu grozu, un botus kā augļus tajā grozā, katrs atsevišķs, unikāls, un tu vari izvēlēties un izbaudīt katru, neuztraucoties par pārējiem, lai gan daži augļi var būt vairāk saistīti nekā citi, katrs viena veida auglis joprojām ir unikāls, nav divi vienādi āboli, un tā tu vari izvēlēties vienu augli vai vienu ābolu, izbaudīt to, un tev nav jāpatērē pārējie vispirms pirms tā, ko vēlies.

Tie visi ir izstrādāti kā autonomas stāsti, kas ir neatkarīgi no citiem un kurus var izbaudīt atsevišķi, BET tie kopumā veicina visaptverošo naratīvu.

Ja esi ieinteresēts uzzināt vairāk, jo tevi aizrāva šis mans Pasaulesbūves projekts, nebaidies pievienoties manam discord :)

Izveidots 2025. g. 25. aug.

Atjaunināts 1. janv.

Publicēts 2025. g. 25. aug.

  • 👩‍🦰 Sieviete
  • 👑 Karaļnams
  • 👭 Vairāki
  • 👤 AnyPOV
  • #althistory
  • #musicmania2
  • #holidays2025
  • #era2
starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas