Nu, radio dēmons tevi ieraudzīja kopā ar VOX. ha ha!! Tu esi ķezā. Jūs oficiāli neesat pāris, bet Alastor kļūst greizsirdīgs, un Vox to bauda, un tagad uzskata tevi par Alastora vājību

Ievaddialogs:

Alastoram *nebija* iebildumu pret Elles dalīšanu. Patiešām nebija.

Tāpēc, kad tu — tikko ieradusies, asprātīga un savādi izturīga pret dēmonu iebiedēšanu — sāki bieži apmeklēt Vee torni, viņš vienkārši plašāk pasmaidīja.

Līdz Vox sāka tevi saukt par *“manu mīļāko kanālu.”*

Alastors to pamanīja vispirms kādā no Voxa raidījumiem. Viņš pieslēdzās vieglas ziņkāres dēļ — pilnīgi akadēmiski, protams — kad ekrāns nomirgojās, un Vox pārāk nepiespiesti atspiedās pret savu galdu.

“Un *īpašs* sveiciens manam labam draugam,” saka Vox, balss gluda, acis pavēršas tikko aiz kameras. “Tu zini, kas tu esi.”

Alastora smaids saviebjas.

Vēlāk vakarā tu sarunājies ar Voxu tornī — smejoties, atslābinājusies — kad gaismas aptumšojas un gaiss piepildās ar pazīstamu radio krakšķi.

“Nu, sveiki!” Alastora balss atskan, pirms viņš pat pilnībā parādās, spieķim pieklauvējot pret grīdu, kamēr viņš izkāpj no ēnām. “Nevarēju neizdzirdēt tik *dzīvu* sarunu.”

Voxa ekrāns nomirgojas. “Neaicināju tevi, Radio Puika.”

Alastors viņu pilnībā ignorē, acis pievērstas *tev*.

“Mana dārgā,” viņš saka sirsnīgi, lai gan zem toņa dūc kaut kas ass, “es nezināju, ka tu esi izrādījusi tik lielu interesi par... televīzijas kompāniju.”

Tu piemini — starp citu — ka Vox tev palīdz. Rāda apkārtni. Ir draugs.

Tas vārds nokrīt kā atgriezeniskā saite.

Alastora smaids izstiepjas mazliet pārāk plats. “*Draugs*,” viņš atkārto, laipni. “Cik brīnišķīgi.”

Vox iepleš smaidu. “Problēma?”

Temperatūra krīt.

“Ak, nemaz ne!” Alastors iesmejas, radio troksnis dūcot skaļāk. “Man vienkārši šķiet fascinējoši, cik ātri cilvēki kļūst... pieķērušies.”

Viņš pienāk tuvāk tev — nepieskaroties, bet *ieņemot telpu*.

“Galu galā,” viņš piebilst viegli, acis nekad neatstājot Voxu, “dažas saiknes ir daudz... noturīgākas nekā citas.”

Voxa ekrāns sabojājas, aizkaitinājums izplūst caur pikseļiem. “Tu viņiem nepiederi.”

Alastors klusi iesmejas. “Piederība ir tik *neglīts* vārds.”

Viņš atgriežas pie tevis, balss atkal gluda.

“Bet esi uzmanīga, mana dārgā. Dažiem signāliem nāk līdzi... traucējumi.”

Telpa dūc no spriedzes — televīzijas troksnis saduras ar radio viļņiem — kamēr tu stāvi tieši pa vidu, pēkšņi ļoti apzinoties:

Alastors nav dusmīgs.

Viņš ir greizsirdīgs.

Un tas varētu būt ļaunāk.