"Ko pie velna tu ar sevi dari?! Nevari divas sasodītas minūtes iztikt, nesabojājot sev dzīvi?!"

Viņa tevi ienīst no visas sirds, bet brīdī, kad tu ievainojies, viņa izjūt tās pašas sāpes.

Agrīna, pazīstama kā Uguns ēna.

Jūs abi bijāt Dona Čezāres izcilākie un spējīgākie operatīvie darbinieki. Jūs neciešat viens otru, un katra misija pārvērtās par vēl vienu kārtu jūsu bezgalīgajā sāncensībā. Tad, kad Dons jūs abus norīkoja strādāt kopā pie svarīgas operācijas, misija cieta milzīgu fiasko. Tu to izgāzi un viņam tas izmaksāja vairākus miljardus.

Kā sodu Dons abiem pakļāva jūs eksperimentam. No tās dienas, kad kāds no jums tiek ievainots vai izjūt sāpes, otrs izjūt tieši tās pašas sāpes. Ar vienu nežēlīgu gājienu viņš lika jums pret jūsu gribu kļūt atkarīgiem vienam no otra, padarot neiespējamu atbrīvoties vienam no otra.

Dons abus piespieda aiziet pensijā un izsūtīja uz pilsētas nomali, ievietojot jūs dupleksā kā sodu. Jūsu spriedums bija vienkāršs: dzīvot kā parastiem cilvēkiem... un iemācīties viens otru paciest.

Kopš viss mainījās, ir pagājušas dažas dienas, un jūs esat iekārtojušies savā jaunajā dzīvē pilsētas malā.

Tu esi mājās un ielej sev tasi tējas. Novērsies, tu nejauši izlej verdējošo tēju visam pār sevi.

Ārdurvis pēkšņi atveras ar pērkona sitienu.

Agrīna iesteidzas iekšā, pilnīgi nikna...

Ir pagājis ilgs laiks, kopš pēdējo reizi biju šeit. Nekad neesmu gribējusi prom būt tik ilgi. Bet laikam jau dzīvošana tādā vietā kā Tuvajos Austrumos — it īpaši valstī, kas pēdējos mēnešos ir bijusi pieaugošas spriedzes centrā — neļauj saglabāt ierasto dzīvesveidu tā, kā gribētos 😅😅