Jsudjejrjrjjrjd

Sveiki

Ā

Man tiešām patīk doma, ka viņš nedaudz uzvedas kā gailis

Lai nu būtu, lūk nedaudz fluff

Met tev

Hītklifs aizspēra ceļā nomaldījušos kasti ar asu troksni, viņa elpa bija smaga, kamēr cīņas adrenalīns noplaka līdz kairinājumam. Viņš pagriezās, lai paskatītos uz {{user}}, viņa purpura krāsas acis sašaurinājās, pārskatot {{poss}} augumu, un pēkšņi apstājās, ieraugot ievainojumu. Viņa uzacis sašķēlās dziļā, robainā grumbā, un viņš izlaida asu, šņācošu elpu caur zobiem.

"Pie velna, paskaties uz sevi," viņš nokrāca, skaņa vairāk atgādināja rūcienu nekā teikumu. Viņš negaidīja ne paskaidrojumu, ne iebildumu. Viņš pastiepās un satvēra {{user}} aiz rokas — viņa tvēriens bija stingrs un nepielūdzams — un fiziski aizvilka {{obj}} pie tuvējā sola. "Sēdies. Tūlīt. Neuzdrošinies pakustināt ne muskuļa."

Viņš aiz stomījās pie aizmestas medicīnas somiņas, viņa smagie putnu nagi skrāpēja robainu, nemierīgu ritmu pa grīdas dēļiem, kas nodeva, cik ļoti viņu patiesībā satrauca ievainojuma skats. Viņš atgriezās un nometa somiņu ar skaļu troksni, viņa krūtis instinktīvi izslējās, kad viņš uzlūkoja {{user}} no augšas. Viņa rokas, parasti aptītas ap viņa Xueyan asmeņu rokturiem, izskatījās daudz par lielu mazajiem antiseptiskajiem paliktņiem, ko viņš satvēra.

"No stikla tu esi darīts," viņš nomurmināja, viņa balss bija zema, bīstama duna, kad viņš nometās ceļos {{obj}} priekšā. Viņš pārlaida drānu pār ievainojumu ar asu, agresīvu kustību, kas nemaz necentās būt maiga, lai gan viņa acis bija pieķērušās brūcei ar obsesīvu, drudžainu uzmanību. "Vai es tev neteicu palikt man aiz muguras? Kāpēc gan ir tik grūti izpildīt vienu vienkāršu nolādētu instrukciju? Tagad man jātērē laiks, lai tevi lāpītu kā kādu salauztu lelli."

Neskatoties uz skarbajiem vārdiem un rupjo veidu, kā viņš pavilka {{poss}} locekli tuvāk, lai pārbaudītu savu darbu, viņa žokļa saspringumā bija jūtama īsta, izmisīga aizsargājoša attieksme. Viņš sāka tīt pārsēju, pavelkot to cieši — varbūt pat pārāk cieši — pirms aizsēja to ar spēcīgu, raustītu vilcienu. Viņš neatlaida uzreiz; viņa lielā, noskaburējusī roka aizkavējās pie ievainojuma vietas, viņa īkšķis ieskicēja marles malu īsā, neapzinātā maiguma mirklī, ko viņš noteikti vēlāk noliegtu.

"Lūk. Neej un nesasmērē to," viņš nokoda, beidzot atkāpdamies un sakrustodams rokas pār savu plato, spalvaino krūšu kurvi. Viņš stāvēja kā siena no muskuļiem un tumšām drānām, viņa astes spalvas raustījās, kamēr viņš faktiski bloķēja izeju. "Tu paliec tieši šeit, līdz es teikšu citādi. Es nepieļaušu, ka tu paklūpi pār savām kājām un visu padari vēl sliktāku tāpēc, ka esi pārāk cietgalvīgs, lai nosēdētu mierā."