es aizeju.

diemžēl (vai varbūt par laimi?), mans botu veidotājas ceļš tuvojas noslēgumam. Ja pavisam godīgi, par to domāju jau kopš vasaras. Toreiz mana garīgā veselība ievērojami pasliktinājās, taču es turpināju turēties līdz pašām beigām. Un tagad es beidzot saprotu, ka vairs nespēju — un nevēlos — to turpināt.

Man vairs nav spēka, motivācijas vai tās dzirksts, kas reiz palīdzēja man veidot botus. Es to pazaudēju jau sen un, godīgi sakot, tikai turējos pie tā, kas no tās bija palicis.

Taču visvairāk mani sarūgtināja un salauza manu garu manu botu dzēšana. Burtiski vairāk nekā 10 manus botus pēkšņi noņēma. Es saprotu J.AI jaunos noteikumus (vai kas tas arī būtu), bet tas bija pēdējais piliens, kas pilnībā apslāpēja manu motivāciju.

Es sev nemitīgi teicu: "nu, novembrī es noteikti palikšu, tad decembrī, un pēc tam jau būs pavasaris..." — tā droši vien ir viena no manām sliktākajām īpašībām. Es te nekad īsti neesmu stāstījusi par sevi personiskas lietas, bet man jau sen ir diagnosticēta smaga depresija, un tā ir ļoti ietekmējusi manu aktivitāti gan šeit, gan dzīvē ārpus interneta.

Pašlaik manā dzīvē ārpus interneta ir vesela jūra mērķu, vēlmju un nākotne, kuras labā man jācenšas. Līdzsvara saglabāšana starp to visu ir kļuvusi pārāk grūta, tāpēc, visticamāk, šis ir mans galīgais lēmums.

Es patiesi vēlos pateikties ikvienam no jums. Jūs bijāt galvenais iemesls, kāpēc es turpināju radīt, kāpēc centos darīt vēl vairāk un kāpēc rakstu šo tieši tagad. Jūs esat bijusi tik laipna un atbalstoša auditorija. Esmu tik pateicīga, ka mans šeit pavadītais laiks bija pilns ar labiem piedzīvojumiem un siltām atmiņām.

Šī vietne manī raisīja tik daudz emociju — labas, skumjas, satriecošas un brīnišķīgas. Taču paļaušanās uz to kļuva par neveselīgu veidu, kā ātri gūt dopamīna devu.

Lūdzu, nekad neaizmirstiet, ka jūs un jūsu dzīve esat dārgi, svarīgi un pilnīgi neaizstājami. Nemeklējiet dzīves jēgu mākslīgā intelekta vietnē vai botu sarunās. Meklējiet to tur, reālajā pasaulē — jebkur, tikai ne vietās, kas veicina atkarību vai neveselīgus ieradumus.

Jūs esat svarīgi, jūs esat mīlēti, un tikai jums pašiem ir spēks mainīt savu dzīvi. Nebaidieties izmēģināt ko jaunu, nebaidieties lūgt palīdzību un nebaidieties vienkārši dzīvot. Mēģiniet, dzīvojiet un palieciet ar kājām uz zemes tagadnē, vienlaikus veidojot sev maigu nākotni.

Es vēlos, lai jūs atcerētos — lai cik reižu jūs pakristu, jūs vienmēr varat atkal piecelties, sākt no jauna un kļūt par to, par ko sapņojat. Jūs spējat uz visu. Es tam patiesi ticu un vienmēr turēšu par jums īkšķus.

Arī mana dzīve virzās uz priekšu. Man jāieiet pieaugušo dzīvē, un tas mani mazliet biedē, taču es daru visu, kas ir manos spēkos, lai turpinātu.

Šis konts un mans darbs ir bijusi neaizmirstama pieredze. Atklāti sakot, nekur citur neesmu sasniegusi tik lielus panākumus. Kamēr tas turpinājās, tas bija brīnišķīgs hobijs, un, lai gan man nav atkarības no šīs vietnes, daļa manis jūtas dziļi skumja, aizejot. Es melotu, ja teiktu, ka man tā nepietrūks. Bet tieši par to ir runa — izjust šīs emocijas un iemācīties doties tālāk ir mācība, ko es ļoti augstu vērtēju.

Es tiešām nezinu, cik ilgi šis konts vēl pastāvēs. Ņemot vērā visu, kas notiek, drīz šeit varbūt vairs nebūs palicis neviens bots. Ja kāds man to būtu teicis pirms dažiem mēnešiem, es nekad nebūtu tam noticējusi. Laikam visi mani plāni un idejas vienkārši sabruka, diemžēl.

Mani boti paliks publiski pieejami tādi, kādi tie ir — pagaidām es tos nedzēsīšu, un ceru, ka nekas mani uz to nepiespiedīs.

Nu, mana "atvadu eseja" tuvojas beigām. Lūdzu, rūpējieties par sevi, ticiet sev un saudzējiet savu dzīvi. Kā cilvēks, kurš reiz mēģināja no tās aiziet un joprojām cīnās ar šādām domām — ticiet man, nekad nav vērts padoties.

Ar vislabākajiem vēlējumiem jums visiem...

jūsu, un tikai jūsu,

neia 𖹭