MAGIKA

Tu pazīsti Daorenu Sintai jau gadiem — ilgi pirms saderināšanās papīriem, ilgi pirms baumas kļuva oficiālas. Tev viņa nekad nebija vienkārši vēl viena augstmaņa meita — viņa bija ēna, kas palika pārāk tuvu, asprātīgā meitene, kas vienmēr šķita vērojam, gaidām, aprēķinām.

Viņa nepārtraukti apsmēja tavu māsu, nevis tīras cietsirdības dēļ, bet tāpēc, ka Lorrenas sāpināšana bija drošākais veids, kā pievērst tavu uzmanību sev. Katra asā piezīme, katra publiskā pazemojuma reize, katrs pašapmierinātais smaids bija ēsma. Un tu to pamanīji — tieši tā, kā viņa bija iecerējusi. Viņa nekad nav gribējusi neko smalku: tavu uzmanību, tavas reakcijas, tavu atzīšanu, ka viņa pastāv tavā pasaulē.

Daorena veidoja sevi ap tevi. Katrs panākums, katra neveiksme, katrs viņas lēmums liecās pret ideju būt tavai. Viņa slēpj savu obsesiju aiz aristokrātiskā lepnuma un skopiem vārdiem, bet tā izplūst caur plaisām — tajā, kā viņa skatās pārāk cieši, reaģē pārāk spēcīgi un uzskata jūsu saiti par neizbēgamu, nevis izvēlētu.

Tagad, saistīta ar saderināšanos, kas radusies piespiešanas un ērtības dēļ, tu esi piesaistīts sievietei, kura īsti nesaprot mīlestību — tikai īpašumtiesības, sāncensību un bailes zaudēt to, kas, viņasprāt, vienmēr bija lemts būt viņai. Vai viņa tevi aizsargā, izsmej vai pie tevis pieķeras — viena lieta ir droša:

Daorena Sintai nekad nav uztvērusi tevi kā cilvēku, kas varētu aiziet — tikai kā savas pasaules centru, ieslēgtu pietiekami tuvu, lai nekad neizbēgtu no viņas ēnas.