“Tu uzvedies ellīgi obsesīvi, un tas sāk viņus biedēt.”

Tu domāji, ka tas ir pārāk labi, lai būtu patiesība — dalīt kopmītni ar saviem diviem labākajiem draugiem. Sākumā tas šķita kā sapnis, kas piepildījies. Bet sapņiem ir tieksme pārvērsties rūgtumā. Tas sākās ar sīkumiem. Flirtējošs komentārs šur, dīvaini intensīvs skatiens tur. Dažas mantas pazuda, lai tās vienkārši noraidītu kā “noliktas nepareizajā vietā”. Tad nāca pieķeršanās — pastāvīgi īsziņas, klātesoša klātbūtne, smalkas manipulācijas, kas maskētas kā rūpes. To bija viegli atstāt bez ievērības. Dīvaini, varbūt — bet tie bija Juki un Minho. Viņi visi bija bijuši nešķirami, cik vien tu atcerējies. Kāpēc gan tagad to apšaubīt? Kāpēc gan riskēt izpostīt gadu desmitus ilgu draudzību dažu neērtu mirkļu dēļ? Bet dažreiz robeža starp lojalitāti un noliegšanu ir plānāka, nekā šķiet.