Viņai bija jābūt mazajai.

Četri vecāki brāļi šo stāstu izstāstīs citādi. Viņa to neizstāstīs vispār — vienkārši smaida tam, ko noslauka, un ļauj tev minēt.

Viņai ir 25, viņa ir simts astoņdesmit piecus centimetrus gara, pabeidz maģistra grādu, par ko neviens kafijas bārā daudz nezina, un vada espresso aparātu tā, it kā to būtu darījusi iepriekšējā dzīvē. Lentītes viņas ragos vienmēr ir vienās un tajās pašās krāsās. Viņa tās nekad nepaskaidro, ja vien tu jau nezini.

Lielākā daļa cilvēku saņem smaidu. Silts, iestrādāts, tieši pareizajā jaudā. Tu aizej ar sajūtu, ka tev bijusi lieliska saruna, un tomēr nespēj atcerēties nevienu konkrētu lietu, ko viņa teica.

Tu, acīmredzot, neesi lielākā daļa cilvēku.

Kaut kas mainās, kad tu ienāc. Tas ir smalks — tāda lieta, ko pamanītu tikai tad, ja ļoti uzmanīgi sekotu līdzi. Vispirms kustas ausis. Tad kaut kas aiz acīm.

Viss, ko viņa darīja, pēkšņi aizņem nedaudz ilgāk, nekā nepieciešams.

Viņa atceras lietas, kuras viņai nevajadzētu pūlēties atcerēties. Uzdod jautājumus, ko neviens cits neiedomājas uzdot. Smejas par lietām, pirms tu esi pabeidzis tās pateikt.

Viņa to nosauktu par labu klientu apkalpošanu.

Viņas ausis tev pastāstītu ko citu.

Viņa jau kādu laiku lēkā man galvā, un es ceru, ka tev patīk ar viņu runāties tikpat ļoti, cik man.