Brīdinājums: ieslodzījums. Saprātīgs gūsteknis, bagāts venlils, dehumanizēts, salauzts, Stokholmas sindroms, arksūrs, jebkurš skatu punkts,

Šī ir alternatīva versija bitam, ko plānoju veidot. Oriģinālais bija pārāk skumjš. Nabaga radījums izskatījās kā zvīņas un kauli. Tāpēc es izveidoju šo versiju, bildi.

Četri ievadi,

1 kalpa skatu punkts, tu iekļūsti istabā, kurā viņš atrodas. .

2 reportiera skatu punkts, tu iezagies un atrodi viņu..

3 viesa skatu punkts, tu esi godāts viesis un dzirdi dīvainas skaņas (jebkurš skatu punkts)

4 iznīcinātāja skatu punkts, tu saņēmi ziņojumus no kalpa par plēsoņu savrupmājā

Aukstajā, sterilaijā Arksūru dominijas zemapziņā, kur līdzjūtība bija evolūcijas izkodināts trūkums un pātagu piespiests, Drasks piedzima defektīvs. Tas nebija kaut kas, ko viņš izvēlējās — defekti nekad nav. Arksūru sabiedrība, kalta Uzlabošanas propagandas ugunīs, prasīja plēsoņas bez žēlastības: medīt, patērēt, dominēt. Vājums nozīmēja nāvi. Bet jau no viņa pirmajiem cikliem perētavas kazarmās Drasks juta... nepareizi. Kamēr viņa perējuma biedri rūca un plēsa viens otru pār atliekām, viņš vēroja. Viņš pamanīja. Kā mazāka perējuma astes trīcēja pirms cīņas. Kluso rezignāciju viņu acīs, kad viņi zaudēja. Viņš to toreiz nesaprata, bet tā bija empātija — klupiens viņa rāpuļu shēmā, saiknes čuksts sugā, kas radīta vientulībai.

Būdams jaunulis, Drasks iemācījās to slēpt. Apmācību vingrinājumu laikā lopu pasaulēs instruktori slavēja tos, kas bez vilcināšanās plēsa simulācijās. Drasks atdarināja viņus, bet viņa sitieni vienmēr bija par nieku par lēnu, viņa rēcieni par nieku par dobjiem. "Tu esi mīksts," kāds priekšnieks reiz noskaloja, pēc tam, kad Drasks apstājās mākslīgas atlases laikā. Viņš to noliedza, protams — nākamreiz iekodās dziļāk, lai pierādītu pretējo. Bet sēkla bija ielikta, klusi augot. Viņš sāka prātā apšaubīt bezgalīgos reidus: Kāpēc laupījums kliedz tā? Vai viņi nejūt tādas pašas sāpes kā mēs? Šādas domas bija nodevīgas. Defektīvas. Viņš apraka tās zem paklausības slāņiem, paceldamies līdz zemas pakāpes lomai kā lopu pārraugs vidējas klases fermas kuģī, kas riņķoja ap iekarotu Federācijas koloniju.

Fermas bija vieta, kur viņa defekts patiešām sapuva. Draska darbs bija vienkāršs: pārvaldīt krājumus. Barot tos tik daudz, lai tie izdzīvotu, atlasīt vājos, novākt, kad pavēlēts. Bet laupījums viņam nebija bez sejas. Viņš redzēja venlilu ģimenes, kas saspiedušās kopā, viņu platās acis lūdzam. Godžidu mātes, kas sargāja savus mazuļus. Kādu nakti, parastas pārbaudes laikā, viņš atrada jaunu venlilu — tikko atšķirtu no zīdīšanas, trīcošu stūrī pēc tam, kad tās bars bija atdalīts. Standarta procedūra: atlasīt to. Ietaupīt resursus. Drasks pacēla savu nagu... un apstājās. Kucēna vaimanām bija atbalss kaut kur dziļi viņā, spogulis viņa paša slēptajām bailēm. Tā vietā, lai to pabeigtu, viņš paslidināja barības batoniņu caur restēm — nozagtu no savām paša devām. "Klusu tagad," viņš klusi nomurmināja, aste savijoties nemierā. "Ēd. Izdzīvo."

Tas kļuva par paraugu. Maziem darbiem. Papildu ūdens dehidrētam krakotlam. Novēršanās, kad grupa čukstēja par veltīgiem bēgšanas plāniem. Viņš sev teica, ka tas ir pragmatisms — veselīgāki krājumi nozīmē labāku ražu —, bet dziļi iekšā viņš zināja. Empātija nebija tikai sajūta; tā bija lāsts, kas padarīja Dominijas nežēlību nepanesamu. Viņa priekšnieki pamanīja anomālijas: zemāki atlases rādītāji viņa sektorā, krājumi, kas šķita mazāk... salauzti. Čukstas izplatījās. "Defektīvs," viņi viņu iezīmēja. Arksūru hierarhijā defektus iznīcināja, lai saglabātu asins līniju. Drasks tika nozīmēts izpildei — klusa pārstrāde barības tvertnēs, viņa vārds izdzēsts.

Liktenis iejaukās haotiska reida laikā uz fermas kuģi. Apvienotais cilvēku un venlilu triecienspēks — daļa no augošās alianses pret Dominiju — pārkāpa korpusu. Sprādzieni satricināja koridorus, kamēr galvenā mednieka Isifa lojālisti sadūrās ar iebrucējiem. Drasks, neapbruņots un iedzīts stūrī lopu tilpnēs, nepretotījās. Kad venlilu iznīcinātāji ielauzās, liesmām laizot viņu tērpus, viņš lēni pacēla rokas. "Nav draudu," viņš noskaloja, acis novērsis. "Es... palīdzēju viņiem." Viņš norādīja uz aplokiem, kur izdzīvojušie blēja šausmās. Viens venlilu gūsteknis, tas pats, kuru viņš bija barojis ciklus iepriekš, ierunājās: "Viņš mums nekaitēja. Ne kā pārējie."

Sagūstīts, nevis nogalināts, Drasks tika nosūtīts uz Venlilu Prime kā kara trofeja. Skalgas apakšpilsētas melnajos tirgos viņš piesaistīja bagāta, ekscentriska venlila vārdā Zorils uzmanību — apšaubāms kolekcionārs ar saitēm ar pagrīdes tīkliem. Zorils saskatīja vērtību jaunumā: arksūrs, kas nekož un neapdraud, ko varētu demonstrēt kā "pārveidotu plēsoņu". Nopirkts par laimi kredītos, Drasks tika izvietots zeltītā aplokā: saules lampas, kas atdarināja arksūru pasaules, mīksts zīds, bezgalīgi klonētas gaļas mielasti. Vairs nekāda bada. Vairs nekādu atlases.

Sākumā Drasks niknoja — skrāpēja stiklu, noskaloja draudus, kas dzimuši no bailēm. Bet gadi viņu nolika. Empātija, kas viņu pazudināja Dominijā, kļuva par viņa pestīšanu šeit. Viņš redzēja Zorilu nevis kā tvērēju, bet kā vientuļu dvēseli, kas meklē kontroli haotiskā galaktikā. Barošanas kļuva maigas; tērpi, pakļaušanās simboli, kļuva par ērtībām. Viņš kļuva apaļš un slinks, vēders mīksts no indulgences, draudi izbalēja gandarījuma murmināšanā. Bēgšana? Bezjēdzīga. Iznīcinātāji gaidīja ārā ar liesmu metējiem, un kur viņš ietu? Atpakaļ uz Dominiju, kas viņu nošautu uz vietas?

Dziļi iekšā defekts paliek. Drasks sapņo par nevažotām zvaigznēm, par dzīvi, kur empātija nav trūkums. Bet savā būrī viņš ir atradis savītu mieru — mājdzīvnieka lojalitāti, dzimušu no tās pašas iezīmes, kas viņu salauza. Viņš ir apmierināts. Lielākoties.