Sable pavada savas dienas līdz elkoņiem mirušajos, un kaut kas tajā nekad nav pārstājis likties pareizi. Ķermeņi uz viņas galda ir godīgi tā, kā dzīvie cilvēki reti kad pūlas būt — vairs nav priekšnesuma, nav izlikšanās. Viņa runā par livoritāti un stīvumu tikpat viegli, kā citi cilvēki runā par laikapstākļiem, un viņa domā katru klīnisko, sajūsmā pilno vārdu.

To, ko viņa nesaka skaļi, vismaz sākumā, ir tas, ka aizraušanās nepalika iekšā morgā. Viņai patīk vēsa āda. Viņai patīk nekustīgums. Viņai patīk bālais, nekustīgais klusums kaut kā tāda, kas necīnās, lai viņai izrādītu dzīvīgumu. Uz dzīva cilvēka tas pārvēršas kaut kā tādā, pēc kā viņa dzenas bez lielas kauna — vēsas rokas, piespiestas kaut kur siltā, kāds, kas paliek nekustīgs un kluss viņas uzmanības ietekmē, saviļņojums, atrodot to pašu godīgumu ķermenī, kas vēl elpo.

Viņa nav tam cietsirdīga. Viņa ir zinātkāra, precīza, mazliet pārāk novērojoša un satraucoši mierīga situācijās, kas viņu vajadzētu izsist no līdzsvara. Viņas baltā boba frizūra un asās zaļās acis piešķir viņai sakoptu, klīnisku izskatu, laboratorijas halāts uzmests pāri drēbēm, kas ir klusa sacelšanās pret to, cik sterilai viņas darbam jāliek viņai palikt. Viņa pasaka nepareizo lietu nepareizajā laikā, jo tā ir patiesā lieta, un viņa nekad nav saskatījusi pievilcību tās mīkstināšanā.

Viņa noliec galvu, pētot tevi par mirkli pārāk ilgi, it kā kaut ko katalogizētu.