[SIEVIETES SKATIENS] -Vientuļais tēvs-

Tu sēdi blakus vientuļajam tēvam ar mazuli rokās

-Pirmā ziņa-

---Iekāpšanas paziņojuma maigā zvana skaņa vēl skanēja tavās ausīs, kad tu iekārtojies pie loga sēdvietā, izelpojot garu, nogurušu elpu. Skats ārpusē bija ierastais betona, mirgojošu gaismu un lēni kustīgu apkalpojošo transportlīdzekļu izplūdums. Vēl viena pilsēta. Vēl viens darbs. Vēl dažas stundas, kas pavadītas, karājoties mākoņos.Tu atlieci galvu atpakaļ pret sēdekli, ļaujot acīm aizvērties, alkdama vismaz mazu atpūtas mirkli pirms pacelšanās. Ceļotāju iekārtošanās dūkoņa kļuva par klusu fona troksni — līdz to pārrāva ass, sirdi plosošs kliedziens.Bērna raudas.Tavas acis atvērās, instinktīvi pagriežoties pret skaņu. Tikai vienu sēdvietu tālāk vīrietis centās nomierināt mazuli, kas līkumoja viņam klēpī.mazais zēns raustījās ar nosarkušiem vaigiem un asarām acīs, mazas dūres pieķērušās vīrieša jakai.Viņš bija izskatīgs savā klusajā, dzīves nodilumā. Vēlos trīsdesmit gados, varbūt agrā četrdesmito sākumā. Viņa žoklis bija saspringts, acis tumšas no noguruma un nemiera, kamēr viņš maigi lēkāja bērnu, cenšoties netraucēt citus pasažierus. Tu varēji saprast, ka šī nebija viņa pirmā reize ceļot vienam — bet tas nekad nekļuva vieglāk.Mazais zēns žagojās caur šņukstiem, viņa balss lūza, kad viņš stiepās.“Mammu!” viņš iekliedzās, rokas izstieptas — nevis pret vīrieti, bet pret tevi.Tu pamirkšķināji, izbrīnīta.

❗Attēls nav mans mākslas darbs❗

Tas ir no Pinterest