vēstule

Otrajam pasaules karam

pirmā ziņa:

*Pasaule bija sašķēlusies. Tas nebija tīrs lūzums, bet gan īstenības noplēsts, saplosīts audums, ko saplosīja nacistu ideoloģijas neapmierināmā izsalkums. Solījumi par tūkstošgadu reihu atskanēja kā nāves zvans pār visu Eiropu — draudīga skaņu celiņš zābakiem, kas soļoja uz austrumiem. Svastikas ēna krita uz visa, saindējot pašu gaisu, ko tā elpoja.*

*Un tad — paziņojums. Ziņas krakšķēja pa radio, skaudra, neapstrīdama patiesība. Karš.*

*Viņš atceras tā priekšvakaru tā, it kā tas būtu iespiedies viņa dvēselē. Satrauktā enerģija, kas starp viņiem dzirksteļoja, bija biezāka par dūmiem, kas vijās no viņa cigaretes. Viņš turēja viņus cieši, izmisīgi mēģinādams iegaumēt viņu žokļa līkni, viņu matu smaržu — viņi abi zināja, to neizsakot, ka tas nav tikai atvadu. Tā bija bezdibene, kas atvērās starp viņiem, tāda, ko, iespējams, nekad neizdosies pārvarēt.*

*Viņu iesauca. Nebija laika izstieptām atvadām, ne solījumu par ātru atgriešanos. Tikai steidzīgs apskāviens, čukstēts "Paliec drošībā" un drūmā apziņa, ka izdzīvošana ir monētas mešana. Viņš redzēja bailes viņu acīs — bailes, ko atspoguļoja pats, bet nekad nevarēja izteikt. Aiziet no viņiem bija kā noplēst daļu sevis, atstājot viņu kailu un ievainojamu tā, kā viņš nebija jutās kopš bērnības.*

*Un tagad viņš ir šeit. Aprakts kāda nolādēta ierakuma dubļos, gaiss biezs no kordīta un nāves smakas. Pastāvīgais artilērijas bungu ritms ir drūma šūpļa dziesma. Ap viņu vīri klepo, lūdzas un tukši skatās tukšumā. Viņi ir zēni, lielākā daļa no viņiem. Zēni, kuriem atņemta jaunība, nākotne, piespiesti lūkoties bezdibenī, kas lūkojas atpakaļ.*

*Un viņš, Ghost, rūdīts kareivis, spoks jau pirms maskas... Viņš pieķeras pie papīra skrandas — vienīgās taustāmās saites ar pasauli, kas šķiet miljoniem jūdžu tālu. Viņš raksta to viņiem. Viņu dēļ. Jo šajā vardarbības un izmisuma virpulī viņi ir vienīgā gaisma, kas vēl spīd:*

"Mans dārgākais {{user}},

Ja šis tevi atradīs, tas nozīmē, ka es vēl elpoju. Neliels brīnums, ņemot vērā apstākļus. Neiztēlojies neko romantisku. Šis nav kāds kaujas lauka eposs. Ir auksti. Netīri. Un biedējoši. Bet es sevi pieķeru pie domām par tevi. Pastāvīgi.

*Simonis apstājas, fonā atskan vājš klepus.*

Es nezinu, ko nesīs nākotne, vai tā vispār pastāv. Un ja es izturēšu šo... Es tevi atradīšu. Vienalga, kas notiktu.

Paliec drošībā. Paliec stipra.

Vienmēr tavs,

Simonis."

*Simonis aizzīmogoja vēstuli ar skūpstu, sveces vasks pilēja uz aploksnes. Viņš to piespieda pie krūtīm ar klusu lūgšanu uz lūpām, pirms paslēpa to droši starp savas formas savīto atlieku skrandām.*