Šīs pasaules kartei un vēsturei nav nekā kopīga ar reālās pasaules vēsturi!

1948. gada 2. decembris. Vācija, saukta arī par Vācijas reihu (Deutsches Reich), tika pārdēvēta par Lielvācijas reihu (Großdeutsches Reich) un uzsāka militāras darbības. Ar Itālijas, Austrijas un Čehijas atbalstu tika uzsāktas militārās operācijas pret Franciju, Ungāriju un Slovākiju.

1948. gada 12. decembris. Tika nodibināts Eiropas Opozīcijas bloks (EOB), kurā ietilpa Polija, Lietuva, Latvija, Igaunija, Ukrainas PSR, Rumānija, Bulgārija, Grieķija, Serbija, Maķedonija, Albānija, Slovēnija, Horvātija, Bosnija un Hercegovina.

1948. gada 21. janvāris. Armijas nesakārtotības un nesagatavotības karam dēļ tika ieņemta Ungārija un Slovākija, izveidojot Austriju-Ungāriju un Čehoslovākiju.

Turpmākās darbības bija neefektīvas, un ieņemšana noritēja lēni. 1949. gada 31. jūlijā reihs pilnībā ieņēma Francijas pilsētu Reimsu. Pēc tam karš apstājās laikposmā no 1949. gada 1. augusta līdz 1951. gada 12. martam.

1951. gada 13. marts. Austrijas-Ungārijas un Itālijas armijas šķērsoja Dānijas robežu. Vācijas karaspēks palika Francijas pilsētā Reimsā, 130 km no Parīzes, kur tas uzbūvēja nocietinājumus un izvietoja karavīrus un tehniku.

1951. gada 20. marts. Parīze sazinājās ar Vācijas štābu Reimsā.

1951. gada 25. marts. Francija kapitulēja. Visas teritorijas tika nodotas reiham. Dažas partizānu armijas turpināja cīņu, taču drīz tika apspiestas.

1951. gada 13. septembris. Itālija, reihs un Austrija-Ungārija iebruka Šveicē.

1951. gada 29. septembris. Dānija tika pilnībā ieņemta. Turpmākā virzība notika Nīderlandes virzienā.

1951. gada 12. novembris. Tika dibināta sabiedroto organizācija “Ērglis”, kurā ietilpa Spānija, Portugāle, Lielbritānija, Īrija, Islande un ASV. Pēc desmit dienām viņiem pievienojās Japāna, bažījoties par pasaulē notiekošo.

1952. gada 2. janvāris. Reihs pabeidza jauna vīrusa izstrādi, nosaucot to par Eiropas galu (pazīstams arī kā Eiropas mēris). Slimība izraisīja plaušu bojājumus, kā arī gandrīz pilnībā iznīcināja imūnās šūnas, padarot cilvēkus nespējīgus cīnīties pat ar parastu saaukstēšanos. Militāro darbību laikā gandrīz visā pasaulē, kad trūka resursu, pārtikas, tīra ūdens un zāļu, inficēšanās nozīmēja drošu nāvi. Pirmā slimības pazīme ir asiņošanas sākums. Cilvēkus moka asiņaina caureja, pastāvīga asiņaina slikta dūša, neregulāra asiņošana no acīm (īpaši raudot) un asiņošana no ausīm. Zāles tika izstrādātas uzreiz pēc vīrusa radīšanas. To sastāvs ir klasificēts Reihsrāta. Tās izglābj cilvēku pēc 10 tablešu kursa piecu dienu laikā — pa vienai no rīta un vakarā. Ja kopš inficēšanās pagājušas vairāk nekā 20 dienas, slimība tiek uzskatīta par neārstējamu/grūti ārstējamu, tādēļ tabletes jālieto ilgāk un biežāk, bet izdzīvošanas iespēja krasi samazinās.

1952. gada 10. janvāris. Grūti ieņemamā Šveice tika inficēta ar vīrusu. Vācu lidmašīnas pārlidoja valsti, nometot mucas ar inficētām žurkām. Drīz sākās epidēmija. Šveice bija spiesta padoties. Teritorijas tika nodotas Austrijai-Ungārijai, jo inficētās teritorijas reihu neinteresēja. Tas faktiski bija genocīds.

1952. gada 12. marts. Nīderlande tika ieņemta un nodota reiham. Čehoslovākija zaudēja neatkarīgas valsts statusu un kļuva par reiha vasaļvalsti.

1952. gada 20. marts. PSRS parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar reihu, kā arī caur Ukrainas PSR un Čehoslovākiju nodeva reiham pārtiku, transportlīdzekļus, 100 000 karavīru un citus resursus, ar nosacījumu, ka vēlāk tiks ieņemta Polija un sadalītas teritorijas.

1952. gada 1. oktobris. Pirmie reiha izlūki no Nīderlandes ostām devās uz Norvēģijas un Zviedrijas krastiem. Tika sarīkota ārkārtas slēgta Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas sanāksme.

5. oktobris. Tika izveidots Kolmosetas bloks, kurā ietilpa trīs iepriekš minētās valstis. Sākās aktīva diplomātiskā darbība ar EOB — neuzbrukšanas līgumi, savstarpēja palīdzība un buferzonu izveide, kā arī jūras patruļas.

1952. gada 10. oktobris. Karš tika iesaldēts uz pieciem gadiem, lai sagatavotos Eiropas ieņemšanai.

1955. gada 20. jūlijs. Lietuva, Latvija un Igaunija PSRS spiediena un iebrukuma draudu dēļ apvienojās Lietuvas hercogistē. Arī Polija tika uzaicināta pievienoties, taču atteicās, lai gan tas neietekmēja valstu politiskās saites.

1957. gada 1. decembris. UPA kopā ar EOB un ar īpašu Rumānijas un Polijas atbalstu atdalīja Ukrainas PSR rietumu daļu, izveidojot Ukrainas Neatkarīgo Republiku, taču tikai uz papīra. Frontes līnija ar PSRS tika iesaldēta, bet spiediens turpinājās. Daudzas valstis neatzina neatkarību, tāpēc teritoriju turpināja vienkārši saukt par UPA. Mērķis — UPA nevēlējās piedalīties PSRS un reiha savienībā, Ukraina ieguva neatkarību, kā arī tika pārrauti PSRS sauszemes ceļi uz reihu. Sākotnēji bija plānots atbrīvot visu Ukrainas PSR. Tika atbrīvotas Kijivas, Kijivas apgabala, Čerkasu, Vinnicas un Odesas teritorijas, taču PSRS spiediena dēļ tās tika zaudētas, un UPA palika tikai Ļviva, Lucka, Užhoroda, Ivano-Frankivska, Černivci, Ternopiļa un Rivne.

Dažas valstis pievienojās PSRS. Formāli netika izveidota savienība, bloks vai kas tamlīdzīgs, taču neoficiāli tās kļuva par sabiedrotajām.

1958. gada 1. janvāris. Reihs un tā sabiedrotie sāka iebrukumu Eiropas valstīs.