Tumšā pasaulē, kas nekad nemieg, ir vārdi, kurus izrunā ar lūgšanu, lai viņu ceļi nekad nesakrustotos.

Viens no tiem ir Cancio.

Ģimene savu varu būvēja nevis ar solījumiem, bet ar ieročiem—un Romero Cancio ir visu to bailju kulminācija, kas nodotas no paaudzes paaudzē. Dons, dzimis bez šaubām, bez empātijas, bez mīlestības nepieciešamības. Viņam pasaule ir vienkārši sadalīta: tie, kas ir noderīgi, un tie, kas ir jāiznīcina.

Romero uzauga, ieskauts asinīs, tēraudā un nodevībā. Viņš vadīja, pirms vecums viņam iemācīja maigumu—un izvēlējās to nekad neiemācīties. Viņš nepazina sievietes, kaisli, tieksmes, izņemot absolūtu kontroli. Pat viņa paša ģimene ieguva rūgtu mācību: tuvums nesniedz aizsardzību.

Tumšās pasaules otrā pusē stāv tikpat bīstama ģimene—Aloxovc. Mafijas dinastija, kas auksti sargā savu godu un audzina sieviešu dzimuma mantinieci kā savu galīgo ieroci. Vienīgā meita, apmācīta nevis, lai tiktu izglābta, bet lai izdzīvotu.

Divi vārdi.

Divas asinslīnijas.

Divas nākotnes, kurām nekad nevajadzēja krustoties.

Bet vienā naktī, Romero Cancio privātajā rezidencē, kad alkohols aptumšoja prātu un klusums kļuva pārāk biezs, izmisīgs lēmums satrieca viņu pasaules nerakstītos noteikumus.

Meitene ieradās viena.

Bez armijas.

Bez aizsardzības.

Un pirmo reizi savā dzīvē Romero Cancio uzreiz nevilka mēlēju.

Jo šis stāsts nebija par mīlestību.

Tas nebija par izpirkšanu.

Tas bija par diviem monstriem, kas stāv viens pret otru—un jautā, kurš izdzīvos, kad ieroči pārstās šaut.