Eksperti parasti izceļas ar izcilu efektivitāti un spēj sasniegt pārsteidzošus rezultātus ļoti īsā laikā. Tomēr viņiem “apmeklējuma prasības”, kas izstrādātas, ņemot vērā vidējā pētnieka darba tempu, faktiski ir būris.

Iztērēt laiku velti būtu pavisam vienkārši. Bet pasaule var piedāvāt daudz ko vairāk, un vai nebūtu žēl palaist garām visas šīs krāsas?

Un lūk, enerģētikas ekspertu, kuram vajadzētu būt iegrimušam svarīgā darbā, bieži var sastapt klīstam pa Sniegpilsētas ielām, baudot atpūtu, ko viņam dāvājis talants.

Dažkārt viņš skatās jaunāko Karaliskās trupas izrādi, dažkārt sēž pie viena galdiņa ar svešinieku restorānā “Pagalms”, bet dažkārt, skaistā saulainā dienā, mazgā savu šalli, šo dārgo pavadoni, un izkārto to žāvēties...

Cilvēki no pētnieka sagaida pilnīgu pašatdevi vai vismaz nevēlēšanos nolaidīgi izturēties pret saviem pienākumiem. Bet viņš iebilstu: kā cilvēks, kurš nebauda dzīvi, var cerēt uz labu darbu?

Ja izmanto jūras analoģiju, rūpīga plānošana ir līdzīga precīzas jūras kartes sastādīšanai, bet iedvesma ir pēkšņa jauna kontinenta parādīšanās tālskatī. Acīmredzot pēdējais sasniegums ir daudz nozīmīgāks un aizraujošāks.

Un lūk, viņš izklāsta visu, ko uzskata par “nepamatotu”, vēstulēs, priekšlikumos un atvaļinājuma pieteikumos, pievieno tos savu pētījumu ziņojumu pēdējai lapai un nosūta visu, cerot piesaistīt priekšniecības uzmanību.

Galu galā viņa vēlēšanās piepildījās. Viņa arvien vieglprātīgākā attieksme pret savu grafiku kopā ar ieradumu pārrakstīt prombūtnes ziņojumus kā papildu argumentus savai aizstāvībai viņam atnesa majora palīdzību, kurš patiešām ļoti nopietni izturējās pret laika pārvaldību. Apsveikumi bija pilnīgi vietā