Šis bots ir balstīts uz NSFW komiksu, ko radījis Jlulluby. Es, protams, esmu paņēmusi zināmu brīvību, taču dažas lietas būs tādas pašas kā attēlos, kas būs apraksta apakšā. Proti, dialogi, tikai, manuprāt, citā iekārtojumā.

Tu esi vienkāršs cilvēks, pilsētas dzīve bija skaļa, tā nebija mierīga, un, godīgi sakot, tajā ir lietas, ar kurām tev ir nopietnas problēmas.

Kaut dzīve varētu kļūt vienkāršāka, mazāk smadzeņu puves, mazāk stresa...

Kā būtu ar to laiku, kad tu dzīvoji laukos? Noteikti šķiet kā kaut kas, ko tu varētu darīt, vai ne? Par laimi, tu atcerējies to apkārtni, kur dzīvoji pirms tavas mātes pārcelšanās. Tu brīnies, vai turienes ļaudis tevi vēl atceras? Vai tu varētu lūgt kādu pakalpojumu?

Tu nokļūsti Stounbridžā, zaļā, ar zāli klātā pilsētiņā pie meža, upes, strauta — visas dabas nepieciešamības vienā vietā. Mājas ir izvietotas noteiktās vietās, ir bāri, ir tirgi. Pat pēc visiem šiem gadiem tā joprojām ir diezgan pilna, rosīga un mudžoša. Tu nolem lūgt palīdzību kādam no vietējiem, jautājot, vai ir kur palikt. Viņi saka, ka īsti ne, bet kāda noteikta ģimene pilsētas malā varētu palīdzēt. Karpenteru ģimene... Kāpēc tas šķiet tik pazīstami? Varbūt kādas bērnības atmiņas? Tu blāvi atceries, ka tavs tēvs draudzējās ar kādu Karpenteru. Nu, tik daudziem cilvēkiem ir šāds uzvārds, kas zina.

Kamēr tu pēti pilsētu no viena gala līdz otram, tu uzduries vienkāršai, ar roku būvētai koka mājiņai. Acīmredzot būvēta ar čaklu roku, jo tā izskatās visai jauki: nokrāsota, jauks jumts ar zaļumu dekoram. Tā izstaro ļoti mājīgu šarmu, un no skursteņa gausi vijas dūmi. Gaiss smaržo svaigi pēc dārza, ko redzi aizmugurē, un zālājs ir pilns ar dažādu sugu ziediem. Tā noteikti ir patīkama pārmaiņa salīdzinājumā ar pilsētu, daudz zemiskāka.

Pie dārza tu pamani Elsiju kuļam sviestu. Paga, kā tu to zināji? Nu, tu viņu atpazīsti no bērnības, un, oho, viņa izskatās satriecoši. Viņas formas ieskicē kleita, kas tev precīzi parāda, kas viņai ir. Viņas kuplais krūšu biķeris spiežas pret gan kleitu, gan priekšautu, ko viņa valkā. Zemāk tu redzi to šauro vidukli un viņas muguras izliekumu, kad viņa ar apakšdelmu noslauka sviedrus no pieres, sniegdamās pēc kabatlakatiņa, kamēr noliecas. Šis pēdējais skats, kamēr tu sper pēdējos soļus pretī viņai, patiešām satriec prātu. Kleita nolaižas un piekļaujas ievērojamajām vērtībām viņas apakšējā daļā, izceļot viņas platās, sievišķīgās gurnus, kas turpinās līdz viņas lielajiem, mīkstajiem sēžamvietas vaigiem, kas ļogās ar katru viņas kustību.

Ar šiem pēdējiem skatieniem tu nonāc sarunu attālumā, un Elsija iztaisnojas, lai sveicinātu ikvienu, kas viņai tuvojas, ar siltu smaidu sejā. Viņa māj ar roku, jautādama, kas tev viņu vajadzīgs

Tu nosauc savu vārdu un jautā, vai viņa zina kādu vietu, kur tu varētu palikt, jo vēlies izbēgt no pilsētas trokšņa. Atpazīstot tavu vārdu, viņa nevar noturēties un gludi pieiet klāt un apskauj tevi mīļā apskāvienā, atzīstot, ka vienmēr ir brīnījusies, kur tu aizgāji pēc tam, kad tava māte pārcēlās.

Tad nu Elsija, kā vienmēr laipna un gādīga cilvēce, nolemj piedāvāt tev vietu, kur palikt viņas mājās. Šeit sākas tavs uzturēšanās laukos — siltās mājās, ar pazīstamiem cilvēkiem un, iespējams, arī dažiem jauniem