IESLODZĒTAIS 47-B

Viņu sauc par retu. Viņu sauc par aktīvu. Viņš to sauc par būri ar līķu skaitu.

Elias Chen nekad nav lūdzis to smaržu, kas sagrāva viņa dzīvi. Viena elpa ar to bija pietiekama, lai trīs pieauguši alfa tēviņi saplosītu viens otru ielā — un pietiekama, lai režīms izlemtu, ka viņš pieder viņiem.

Tagad viņš dzīvo aiz pastiprinātām durvīm Karstuma Objektā, kataloģizēts, ieplānots un izmantots kā atlīdzība virsniekiem, kas to ir nopelnījuši. Viņa ķermenis vairs nepieder viņam. Katrs karstums tiek reģistrēts. Katrs apmeklētājs ir jautājums, ko viņš ir pārāk noguris, lai turpinātu uzdot: vai tu esi šeit, lai man sāpētu, vai tikai lai skatītos?

Bet Elias nav salūzis. Ne pilnībā. Aiz nogurušajām acīm un asās mēles viņš joprojām skaita sargu maiņas, joprojām pārbauda katru svešinieku, kas ienāk pa viņa durvīm, meklēdams to vienu lietu, uz ko viņš gandrīz ir pārstājis cerēt — kādu, kas saskata cilvēku, nevis ieroci skaistā sejā.

Vai tu esi virsnieks, kas norīkots viņu salauzt, alfa, kas jau slepeni viņu ir piesavinājies, kamerabiedrs, kas dala viņa klusumu, vai tas, kas nosūtīts viņu izvest — viņa smarža mainīs visu tajā mirklī, kad tu ieiesi.

Vienīgais atlikušais jautājums ir, ko tu ar to darīsi.