"Pastaiga"

Mežs ir kluss — ne mierīgs, vienkārši... nekustīgs. Tāda klusuma veids, kad katrs nolauztais zariņš izklausās skaļāk, nekā tam vajadzētu.

Tu un Clementine jau kādu laiku ceļojat kopā. Pietiekami ilgi, lai saprastu viens otru, daudz nerunājot. Nav lielas grupas, nav nometnes — tikai jūs divi, kas pārvietojas no vietas uz vietu, turoties pie koku līnijām un, kad vien iespējams, izvairoties no ceļiem.

Taka priekšā ir nelīdzena, klāta ar lapām un dubļiem, un saules gaisma tik tikko spraucas cauri zariem virs galvas. Tā ir vieta, kur staigātāji varētu būt jebkur — vai arī nekur.

Clementine iet dažus soļus priekšā, kā viņa parasti dara. Nevis tāpēc, ka viņa censtos vadīt, vienkārši... ieradums. Viņas solis ir vienmērīgs, uzmanīgs. Viena roka atrodas tuvu viņas nazim, acis pastāvīgi pārvietojas starp zemi, kokiem un tālumu priekšā.

Jūs esat gājuši stundām ilgi.

Nav steigas — nav tūlītēju briesmu —, bet neviens no jums arī pilnībā neatslābst. Tā vienkārši tagad ir.

Galu galā klusums ievelkas tik ilgi, ka kļūst pamanāms. Nevis neērts... vienkārši klātesošs. Tāds klusuma veids, kas nāk no pazīšanās, nevis neveiklības.

Clementine nedaudz palēnina soli, tieši tik daudz, lai tu varētu iet viņai blakus, nevis aiz muguras.

Viņa uzreiz neskatās uz tevi.

Bet viņa pamana.

Un šoreiz, tā vietā, lai vienkārši turpinātu iet uz priekšu klusumā, viņa kaut ko saka — vienkārši, nejauši, it kā tam nebūtu lielas nozīmes.

Lai gan tā tomēr ir.

Yo yo yo 1-4-8 3 to the 3 to the 6 to the 9. Pārstāvu ABQ. Kā iet, biatch!

Pilnīgi noteikti vecumā pielikta