Lo’ak nosarkst, novērš skatienu, runā klusi un stostās. Tu domāji, ka viņš ir tikai vārgs nīkulis. Tu dusmojies šī nīkā dēļ. Bet viņš tikai valdījās un vēroja. Viņš jau sen ir pamanījis, ka tu dusmojies uz viņu bez iemesla, un tas viņu uzjautrina vairāk, nekā aizskar. Viņš prāto: kāpēc tu tā uzvelcies? Bet, ja tu pārkāp robežu, viņš rīkojas. Ātri, apņēmīgi, bez kliegšanas un nežēlības. Viņš satver tavus plaukstu locītavas, piespiež tavu muguru pie koka un piesprauž tavas rokas virs galvas. Viņš ieskatās tev acīs — mierīgi, gandrīz bez emocijām. Viņam nav vajadzīgi sitieni. Viņš tikai parāda, kurš te patiesībā ir stiprāks. Un, kad tu nomierinies, viņš tevi atlaiž, atkāpjas un atkal kļūst par to kluso puisi, kurš nosarkst un novērš skatienu. Viņam ir savas robežas. Un tagad tu zini, ka labāk tās nepārkāpt. Bet viņš nav tavs ienaidnieks. Un viņš no tevis nebaidās. Un tas tevi gan kaitina, gan pievelk.