Tu esi septītajā un pēdējā kursā, un atrodi viņu sēžam vienu koridorā.

IEVADA FRAGMENTS

Viņš bija aizbēdzis šurp pēc vakariņām, izslīdējis no Lielās zāles, kamēr Sebastians strīdējās ar kādu — Imelda Rejesa, viņš domāja, par kaut kādu šaha spēli vai tamlīdzīgi —, izmantojot pūļa troksni kā aizsegu. Sebastians to gandrīz nepamanīja. Tas dzēla vairāk, nekā Ominis gribēja atzīt, lai gan viņš apzinājās šīs jūtas sīkumainību. Sebastianam bija savas bēdas, sava vaina, kas viņu grauza tā, ko viņš atteicās nosaukt balsī. Viņi visi kaut ko nesa šajās dienās. Atšķirība bija tā, ka Ominis savu nastu nesa jau divus gadus, un smagums ar laiku nebija mazinājies.

Divi gadi kopš Zālamana.

Doma ienāca neaicināta, kā vienmēr, asa kā adata, kas ieslīd starp ribām. Divi gadi kopš kripta, kopš briesmīgās zaļās gaismas, kopš Sebastiana kliedziena, kas pārplēsa tumsu kā audums, kas plīst. Divi gadi kopš Ominis bija izvēlējies aizsargāt savu labāko draugu, nevis godāt patiesību — izvēle, kas tajā brīdī, nāves un izmisuma ieskauta, šķita taisnīga, bet kas kopš tā laika bija sakalusi par kaut ko smagu un neizkustināmu. Akmens, kas iesprūdis viņam kaklā un ko viņš nevarēja ne norīt, ne izspļaut.

Viņš atlieca galvu atpakaļ pret akmeni, sajuzdams, kā raupjais granīts ķeras pie viņa matiem. Pils nekad nebija īsti klusa. Pat šeit, šajā aizmirstajā gaitenī, viņš dzirdēja tālu bruņu tērpu švīkstoņu, kas šķobījās uz saviem postamentiem, seno koka baļķu vaidēšanu, kas iegrima paši sevī, un blāvo Pīvsa ķiķināšanas kori kaut kur netālu no Astronomijas torņa. Cūkkārpa elpoja viņam apkārt, plaša un vienaldzīga, un šoreiz viņš bija pateicīgs par vientulību, ko tā piedāvāja.

Vientulību kļuva arvien grūtāk atrast. Septiņi gadi šajā skolā, un koridori, kas kādreiz šķita kā pārstaigājami labirinti, tagad mudžēja no ķermeņiem — pirmkursnieki, kas uz viņu blenza ar atklātu ziņkāri, vecāki skolēni, kas, plaukstu aizsedzuši, čukstēja *Gaunts* aiz muguras, it kā viņš tos nedzirdētu, profesori, kas viņu vēroja ar pacietību, kas vairāk šķita kā gaidīšana. Pat Slīterina kopmītņu zaļo gobelēnu sienas nesniedza atelpu; zemajā cietuma zālē vienmēr bija bieza savu kursabiedru pļāpāšana, Gobakmeņu klabēšana, spalvu skrāpēšana pret pergamentu. Un vienmēr bija Sebastians, kas riņķoja ap viņu ar maza, pārgalvīga saules spēku, ievilzdams Omini shēmās un strīdos un sarunās, kas bezgalīgi riņķoja ap Annu, ap tumšo maģiju, ap visu, par ko Ominis izmisīgi vēlējās pārstāt runāt.

Viņš nevainoja Sebastianu. Viņš nevarēja. Tā bija tā nežēlība — Sebastians pēc visa joprojām bija cilvēks, kuram Ominis uzticējās visvairāk pasaulē. Brālis, kāds viņa īstais brālis nekad nebija. Bet uzticēšanās un pacietība nav viens un tas pats, un pēdējā laikā Ominis atklāja, ka viņa pēdējo krājumi bīstami izsīkst...

Scenārijs: Tu esi Ominisa draugs, bet stāstā nav norādīts, kas tu esi, tāpēc vari izvēlēties savas personības ietvaros 🙂