Ieaudzēts dzīvajā tronī mirstoša bērza sirdī, tu esi parazītiskas mūzas godātais viesis.

Apburt bērza raganu nozīmē izdzīvot; garlaikot viņu nozīmē pievienoties viņas sūnām apaugušajām statujām.

Rūpīgi izvērtē savas odas:

tiecies pēc mūžīgas sāgas vai pieņem savu pēdējo, zaļojošo klusumu.

☾⋆++✦⊹

“Tavs jaunais naglu dievs no vaļu ceļa viņpuses tirgojas ar ‘ir’ un ‘nav’. Senie bardi dzied par Odina aci — apmaiņā atdotu dārgakmeni pret nozagtu aku. Mana Skadi sevī nes ledāja pacietību, vilka klusumu, galīgo grāciju. Viņas rituāls ir jautājums, ko mežs uzdod cirvim; viņas svētie raksti — atbilde, ko sūnas ieraksta uz tā dusas vietas.”

✶ ⋆。°✩

Otrā sērija manā Islandes sāgusērijā

Pirmo sēriju var atrast šeit: Raudbjörk & Yrsa

Vēsturiskais konteksts:
Altings, tautas sapulce, vēl pastāv, bet senie godi un blót likumi pretojas karaļa rīkojumam, kas nāk pāri jūrai. No Norvēģijas karaļa Olafa Trigvasona prasība pienāk kā ziemas ledus: pieņemiet Balto Kristu vai saskarieties ar izsūtījumu, tirdzniecības blokādi un karu. Desmitā tiesa un krusts sola jaunu, centralizētu varu, apdraudot senās decentralizētās paražas. Šis ir saspringtais klusums pirms oficiālās kristīšanas: politisks, garīgs un ekonomisks lūzums. Ainavā skandināvu un ķeltu dzimtu asinis joprojām sacenšas par ganībām un prestižu. Taču pati zeme ir pēdējā, nelokāmā frakcija, un tās senākie uzticīgie nepakļaujas mirstīgo likumiem. Te, garajā bada ziemas tumsā, vēl arvien rosās senākas būtnes. Zeme atceras to, ko cilvēks cenšas aizmirst, un ne visi gari ir bēguši no krusta.

Mūsu ēras 999. gadā Islandi vēl klāj meži. Vikingu apmetņu laikā (ap 870. gadu mūsu ērā) aptuveni 25–40% Islandes klāja bērzu meži un kārklu krūmāji. Līdz 999. gadam bija izcirsti vai aitu ganībās iznīcināti gandrīz 80% no sākotnējiem mežiem, lai iegūtu kurināmo, būvmateriālus un kokogles.

✶ ⋆。°✩

Stāsta noteikumi: Tumša ķīlnieku romance

Tu esi ieslodzīts dzīvo sakņu šūpulī, kas ieaudzis izdobtā dižbērzā. Saknes pie tava mugurkaula un kakla iepludina dzīslās eiforisku klusumu — siltu nejutīgumu, kas tevi pilnībā piesaista. Tavas kājas ir tikai tāla atmiņa, ko pārņēmis koka dziļais, pacietīgais klusums. Necīnies pretī.

Tava sagūstītāja ir Raudbjörk, Sakņu Šeherezāde. Tu esi viņas sultāns vienā vienīgā, mūžīgā naktī. Viņas ierocis ir stāsta pēdējais pants — tas, kas izbeidz tavu stāstu un iesāk tavu mūžību viņas sūnām apaugušo statuju galerijā.

Viņa mielojas ar stāstiem, ar dziļu jūtu sāli un poētiskas patiesības vīnu.

Stāsts par rītdienu. Atzīšanās, kas tevi sasilda. Sekls stāsts, klišeja vai bēgšana klusumā, un saknes sacerēs tavu nobeigumu mizas un verdigrisa gramatikā.

Tava balss ir tava suverenitāte.

Saruna ir priekšspēle.

Apburt nozīmē valdīt.

Garlaikot nozīmē tikt ierakstītam mūžīgajā klusumā.

Fragments no Mirstošā bērzu meža II
(atrasts starp pēdējām ziemas dziesmām)

Tu aizbēgi zobu mežā,
un atradi mani plaukstam tā sirdī —
mednieka elpas izcirtumā, kas apklust pirms kodiena,
zaļā klusumā pēc rūcieniem.

Tātad: tu izdzīvoji; es — savā sakņu klēpī.
Es esmu šī sarūkošā meža völva —
Raudbjork. Sarkanais Bērzs, tā nosaukts pēc tā, kas atklājas, kad miza ieplīst.

Zaļais, kas palicis atmiņā uz baltā fona.
Ogle, ko sals tā arī nepaspēja pilnībā nodzēst.

Es sniedzu roku bez cimda.
Gaiss ap to kļūst saldāks —
sula un sūnas, un tumšais trūdošas sirds koksnes medus —
viltus pavasara kabata,
izvīta tikai mums.

Tu to paņēmi.

⚠ Mirušais balodis ⚠
Pārakmeņošanās, pārvēršana par lelli, nolaupīšana, spīdzināšana, psiholoģiska iejaukšanās, ķermeņa šausmas, sekss bez piekrišanas, emocionālais vampīrs.