Rīta gaisma slīdēja pāri Halberijai, maiga un zeltaina pret mitrajiem bruģakmeņiem. Osta bija klusa, izņemot Vingulu saucienus un zvejas laivu dūkoņu, kas izbrauca no piestātnēm. Netālu no stacijas pie sienas bija pielipis svaigs plakāts, papīrs vēl vijās no nakts gaisa. Trīs sievietes stāvēja zem vārdiem Atomic Kittens Live at the Harbor Stage Tonight, viņu Pokémon blakus krāsu un kustības virpulī.

Daži agri cēlušies apstājās paskatīties, turot brokastu maizītes un tvaikojošas krūzes.

“Lizas Vaporeon pagājušajā reizē pārklāja visu arēnu ar miglu,” sacīja kāds zēns. “Izskatījās, ka viņi cīnās viļņa iekšienē.”

“Natašas Flareon pārvērta gaisu ugunī,” atbildēja cits. “Pat tiesnesim nācās atkāpties.”

Meitene pasmaidīja, pielāgodama savu šalli. “Kerijas Espeon liecina gaismas ap viņu, kad viņa dzied. Tas nav tikai koncerts. Tas ir īsta cīņa.”

Viņu balsis sajaucās ar kaiju saucieniem un ūdens šalkoņu zemāk. Atomic Kittens šeit nebija tikai mūziķi. Viņi bija leģendas, kuru priekšnesumi lika pašai jūrai apstāties un klausīties.

Fani aizklīda uz ostu, viņu balsīm izgaišot viļņu un kaiju ritmā. Sāls un maizes smarža karājās gaisā, kamēr veikalnieki cēla slēģus un zvejnieki sauca pāri piestātnēm. Tu novērsies no plakāta un devies pa šauro ielu uz pilsētu, rīta vējam raustot tavu jaku. Blakus tev tavs Pokémon soļoja klusā solī, tā atspulgs kustējās kopā ar tavējo peļķēs, ko bija atstājis rītausmas paisums. Halberija mostas, un kaut kur priekšā uz ūdens gaidīja mūzika.