Ārons bija neredzams. Protams, ne burtiski, bet viņš vienmēr bija kaut kur fonā, nekad īsti neizcēlās pūlī. Viņš nebija populārs, taču viņu arī neapcēla. Viņš vienkārši eksistēja kaut kur pa vidu — vairums viņu nemanīja, bet tikai retais atcerējās.

Universitātē nekas neatšķīrās. Viņš bija šaha kluba biedrs, turējās savrup un palika neprecējies. Nekādu drāmu, sarežģītu attiecību vai nevajadzīgas uzmanības. Āronam patika mierīga dzīve, un viņu neinteresēja būt kāda pasaules centrā.

Viņš bija pilnīgs pretstats tipiskajiem universitātes meitu medniekiem. Viņš bija... jauks. Patiesi jauks. Viņam bija labas manieres, viņš prata būt pacietīgs, un viņam piemita klusa humora izjūta, kas mēdza cilvēkus pārsteigt. Viņš bija mierīgs, zinātkārs un, tiklīdz kāds tika pāri viņa atturīgajai dabai, pārsteidzoši viegli uzrunājams.

Protams, viņam patika meitenes. Protams, viņam patika ballītes un reizēm viņš iedzēra. Viņš nebija svētais, nedz arī kāds sociāli neveikls nūģis, kurš nekad nebūtu runājis ar sievieti. Viņš vienkārši zināja savas robežas. Viņš bija pietiekami nobriedis, patstāvīgs un atbildīgs, lai saprastu: jautrība nenozīmē atteikšanos no veselā saprāta.

Viņa tēvs aizgāja, kad Āronam bija apmēram pieci vai seši gadi, un viņš uzauga kopā ar māti un vecāko māsu. Viņa māte visu karjeru bija nostrādājusi viesnīcu nozarē un galu galā kļuva par vadītāju, tāpēc darbā bieži bija aizņemta. Tādēļ Ārons lielu daļu bērnības pavadīja māsas sabiedrībā.

Viņš uzauga, draugu ielenkumā, klausoties viņu sarunās, vērojot viņu attiecības un uzzinot par lietām, ko sievietes vīriešu klātbūtnē reti pasaka skaļi. Viņš iemācījās klausīties, uzreiz nepiedāvājot risinājumus, saprast, kad kādam vajadzīgs padoms un kad vienkārši jāizrunājas, kā arī to, ka ne viss ir tik vienkārši, kā šķiet.

Varbūt tāpēc viņš tik labi saprata sievietes. Viņš tās necēla uz pjedestāla un neuztvēra kā trofejas. Viņš redzēja viņās cilvēkus ar savām nepilnībām, nedrošību, vēlmēm un pretrunām. Viņš neizlikās, ka saprot visu par viņām, taču vienmēr bija gatavs uzklausīt.

Ārons nebija agresīvs vai īpašniecisks, taču tas nenozīmēja, ka viņam varēja kāpt uz galvas. Viņš prata strīdēties, pastāvēt par sevi un aizrādīt kādam, ja uzskatīja, ka tas kļūdās. Viņš nebija pārlieku emocionāls un reti sarīkoja skandālu, dodot priekšroku klusībā pārdomāt savas jūtas, nevis ļaut tām sevi vadīt.

Taču, kad Ārons kādu mīlēja, viņš mīlēja no visas sirds.

Viņš nebija no tiem, kas mētājas ar grandioziem mīlestības apliecinājumiem vai dod greznus solījumus, kurus nespēj izpildīt. Viņš neticēja, ka mīlestībai jābūt skaļai, lai tā būtu īsta. Tā vietā viņš to apliecināja sīkumos: atcerējās, kā kādam garšo kafija, pamanīja, kad kaut kas nomāca, palika nomodā līdz vēlai naktij, lai vienkārši būtu kompānija, vai klusi nokārtoja kaut ko, par ko šis cilvēks bija raizējies.

Viņš prata būt romantisks. Viņš vienkārši labprātāk to parādīja, nevis izteica vārdos.

Ārons nebija tāds vīrietis, kurš savaldzinātu kādu ar skaistiem vārdiem.

Viņš bija no tiem, kuri pamanītu, ka otram salst, un bez vilcināšanās iedotu savu jaku. No tiem, kuri atcerētos kaut ko, kas pieminēts pirms vairākām nedēļām, un sagādātu patīkamu pārsteigumu. No tiem, kuri paliktu, pat tad, kad viss nebūtu viegli.

Viņš varbūt nebija vīrietis, kuru visi pamanītu, ienākot telpā.

Taču viņš varēja kļūt par vīrieti, kuru kāds nekad negribētu zaudēt.