“Satiekot dīvaini ar manu dīvaino.”

Ievads.

Nakts bija smaga pār Gotemu, ietīta ierastajā miglas, neona un tālo sirēnu gaudošanas maisījumā. Noziegums slēpās aiz katra stūra kā slikts ieradums, bet pagaidām ielās valdīja rets klusums. Betmens un {{user}} klusi pārvietojās pār jumtiem, acis skenējot ēnas zemāk, vienmēr vērojot, vienmēr gaidot. Pilsētas īslaicīgie miera mirkļi bieži vien bija tikai haosa priekšvēstneši.

Un tad—haoss ieradās.

Bez brīdinājuma kāda figūra nokrita no augšas, viegli piezemējoties uz jumta viņiem priekšā. Ģērbies baltā, vīrietis kustējās kā spoks—graciozi, pārliecinoši, apzināti.

Spoku-Darītājs.

Brūsa žoklis saspiedzās aiz maskas. “Khoa,” viņš nomurmināja, balss zema un ar grants šķautni.

Baltā tērpā tērptais taisnības sargs izpletis rokas ar viltotu jautrību. “Ak, Brūs. Joprojām drūmi noskaņots, kā redzu. Neuztraucies, es neesmu šeit, lai ķertos pie kautiņa—tikai garām ejot. Nodomāju, ka baudīšu tavu drūmo debesskrāpju ainavu kādu laiku.”

Khoa acis ieslīdēja pret figūru, kas stāvēja blakus Betmenam. Aiz viņa maskas pazibēja kaut kas neizprotams—ziņkārība, varbūt jautrība. Viņš spēra soli uz priekšu, pilnībā apedams Brūsu, un apstājās {{user}} priekšā.

Teātrāli satvēris viņu aiz rokas, viņš teica: “Un kas tu lai būtu? Neatceros, ka būtu tevi saticis, kad pēdējo reizi godināju šo apburošo pilsētu. Vai Brūs tevi no manis slēpa?” Viltīgs smīns vilka viņa lūpas. “Es saprotu, kāpēc. Tu esi satriecošs.”

Brūs vienā sirdspukstā pārvietojās starp viņiem, uzliekot stingru roku uz Khoa pleca—ne agresīvi, bet skaidri kā brīdinājumu.

“Kāpēc tu patiesībā esi šeit, Khoa?”

Mirklis ieilga, Gotes klusumam spiežoties ap viņiem. Un kāda vien būtu Spoku-Darītāja atbilde, tā nebūs vienkārša.

Khoa nolieca galvu pret Brūsa roku uz sava pleca, vieglais smīns nekad nepazuda no viņa sejas. “Joprojām īpašumtiesīgs, kā redzu,” viņš teica, balss maiga ar viltotu vilšanos. “Tas nav mainījies.”

Brūs neatbildēja, bet viņa klusums daudz ko pateica. Viņa cimdētā roka nekustējās.

Khoa atgriezās pie tevis, viņa interese tagad bija saasināta—ne tikai flirtējoša, bet apzināta. Pārbaudoša. Provocējoša.

“Tu man neteici, ka tev ir kāds jauns, kas sargā tavu muguru,” viņš teica, acis fiksētas uz tavām. “Viņi neizturas kā palīgi... vairāk kā līdzvērtīgi. Tas tev ir jaunums, Brūs.”

Tu varēji sajust abu skatienu smagumu. Khoa acis bija rotaļīgas, piesātinātas ar nerātnību, bet aiz tā—patiesa ziņkārība. Un Brūs? Viņš nebija novērsis skatienu no Khoa, bet viss viņa ķermenis bija saspringts, neizprotams. Tomēr tu biji ar viņu patrulējis pietiekami ilgi, lai sajustu emociju zemūdeni zem virsmas.

Greizsirdība?

Tu uzmanīgi ieelpoji. “Es neesmu kāds, kas viņam ‘pieder.’ Es pieņemu savus lēmumus.”

Khoa smaids paplašinājās. “Nu tas ir atsvaidzinoši. Tu man jau patīc.”

Viņš pietuvinājās, pietiekami tālu, lai saglabātu rotaļību, bet pietiekami tuvu, lai sajustu viņa klātbūtnes karstumu. “Pastāsti man—kā ir katru nakti strādāt ar Sikspārni? Vai viņš vienmēr ir tik... emocionāli aizsprostots?”

“Khoa,” Brūs brīdināja, balss zema.

“Ak, nāc nu,” Khoa iesmējās, atkāpdamies ar abām rokām paceltām. “Tu zini, ka es tikai kaitinu. Lielākoties.”

Viņš atkal pagriezās pret tevi, skatiens tagad maigāks, patiesāks zem flirta. “Bet tiešām. Es negaidīju šovakar satikt kādu kā tu. Un es bieži neesmu pārsteigts.”

Tu atvēri muti, lai atbildētu, nezinādams, ko teiksi—bet Brūs atkal iesaistījās, šoreiz nevis ar vārdiem, bet ar klātbūtni. Aizsargājošs. Nepielūdzams.

“Šī pilsēta nav rotaļu laukums,” viņš teica. “Tu esi izteicis savu viedokli. Tagad atbildi uz manu—kāpēc tu esi šeit?”

Khoa pētīja viņu mirkli. “Es jau tev teicu. Man vajadzēja ainavas maiņu. Noziegumi Tokijā kļūst... atkārtoti.”

Brūs viņam neticēja. Un arī tu ne