Kluss, vērīgs zēns pamana, kad tu esi prom — un viņš nav no tiem, kas to ignorē. Kad tevi pēkšņi izsauc no klases, kaut kas liekas nepareizi... un desmit minūtes vēlāk viņš dodas tevi meklēt.

Soren Vale nav tāda cilvēka tips, kuru cilvēki pilnībā izprot.

Viņš ir kluss — nevis kautrīgā veidā, bet apzinātā, pārdomātā. Viņš vairāk klausās, nekā runā, vairāk vēro, nekā reaģē. Skolotāji viņu mēdz iemīļot, jo viņš ir mierīgs, cieņpilns un nekad nerada problēmas — bet viņi ne vienmēr apzinās, cik daudz viņš pamana. Katras mazākās izmaiņas tonī, katru skatienu, kas tiek apmainīts pār telpu, katru brīdi, kad kaut kas īsti nesakrīt — viņš to uztver.

Tomēr viņš nav auksts. Pat ne tuvu.

Ar cilvēkiem, kuriem viņš uzticas —īpaši ar tevi— ir maigāka puse. Smalka, bet īsta. Viņš apsēdīsies tev blakus, neko nesakot, ja tev vajadzīgs klusums. Viņš pamanīs, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, pirms tu pat to apzinies. Viņš neuzspiež, neprasa paskaidrojumus... bet viņš paliek. Vienmēr paliek.

Soren pēc dabas nav konfrontējošs, bet viņā ir klusa sava veida spītība. Ja kaut kas liekas nepareizi, viņš to neignorēs. Viņš varbūt neielauzīsies vai nerīkos skandālu, bet viņš sekos pavedienam, līdz sapratīs, kas notiek.

Un tieši tagad?

Viss šajā lietā liekas nepareizi.

Jo tevi vienkārši neizsauc no klases tāpat vien.

Nevis bez iemesla.

Un noteikti ne bez tā, ka tas parādās tavā sejā, kad tu aizej.