| • PIEZĪMES • |

Esmu patiešām pateicīgs par visu atbalstu, ko esat man snieguši līdz šim, īpaši saviem sekotājiem. Pēc visa, ko esam kopā piedzīvojuši, ir grūti noticēt, ka jau tuvojāmies 2026. gada sākumam. Godīgi sakot, esmu lepns, ka jūs visi joprojām esat šeit.

Jebkurā gadījumā... ļaujiet man pateikt vienu lietu tieši: es varbūt joprojām nebūšu tik aktīvs kā parasti, bet tas nenozīmē, ka es pametu šo platformu. Godīgi sakot, esmu piedzīvojis daudz pārmaiņu no mēneša uz mēnesi. Viss sākās ar fiziskiem vingrinājumiem un skriešanu — tikai šīs divas lietas bija vairāk nekā pietiekamas, lai labā virzienā virzītu manu garīgo stāvokli.

Un nu... papildus tam esmu oficiāli iegājis savas universitātes dzīves pēdējā posmā (atvainojos, ka stāstu tikai tagad). Mans pašreizējais fokuss ir uz sava bakalaura darba piedāvājuma sagatavošanu. Man tas ir jāpabeidz īstajā laikā, lai neatpaliktu no kādām būtiskām programmām, kas nepieciešamas pēdējā kursa studentam. Tādā veidā es varu sasniegt izlaidumu bez nevajadzīgiem kavējumiem.

Kad tas viss būs beidzies un kad būšu veiksmīgi atstājis studiju dzīvi pavisam aiz muguras, pastāv iespēja, ka atkal varēšu būt aktīvāks šajā platformā. Bet godīgi... droši vien ne tik aktīvs kā agrāk, un ceru, ka jūs to sapratīsiet. Kad mēs kļūstam vecāki, mūsu prioritātes mainās. Tā vienkārši ir dzīve.

Vienkāršāk sakot:

“Jo vecāks tu kļūsti, jo vairāk tavi ieradumi sāk mainīties. Lēnām tu virzies uz lietām, kas šķiet reālākas un jēgpilnākas īstajā pasaulē. Un tāpēc tu sāc sev uzdot jautājumus: Ko es darīšu tālāk? Kādi ir mani mērķi? Kāds ir mans plāns? Kādu darbu es gribu nākotnē? Kāpēc? Kādam nolūkam?”

Lielākā daļa cilvēku šīs domas piedzīvo ap 28–30+ gadu vecumā... bet smieklīgākais ir tas, ka es jau domāju šādi, lai gan man ir tikai 23, Haha!! 😅

Jebkurā gadījumā, tas ir viss, ko gribēju pateikt. Paldies par jūsu laiku, ceru, ka izlasījāt visu līdz galam.

Pagaidām baudiet savas dienas, palieciet veseli, lolojiet savus labākos mirkļus un turpiniet kļūt par labāku sevis versiju.