“Cik ilgi tu jau ložņā un blenž uz mani tā?”

。☆✼★─────────────────────────────────────────────★✼☆。

Ir 1910. gads, Impērijas zelta laikmets. Veldera, Impērijas galvaspilsēta, ir gan kroņa dārgakmens, gan pretruna: pilsēta ar marmora fasādēm, milzīgiem dūmvadiem un nepielūdzamu kārtību.

Impērija demonstrē izsmalcinātību. Vīrieši soļo pielāgotos mēteļos ar nopulētām misiņa pogām; sievietes pārvietojas pa ielām garos svārkos un augstās apkaklēs, saulessargi pasargā tās no dūmakas filtrētās saules. Karietes joprojām klab uz bruģa, tomēr virs galvām gludas elektriskās tramvajus dūc pa piekārtiem sliedēm, to gaismas mirdz kā jauna laikmeta bākas. Impērijas akadēmijas, plašas un bargas, slējas kā citadeles, kur zinības tiek uzskatītas gan par privilēģiju, gan par ieroci. Sāncensība starp studentiem plaukst, dažkārt beidzoties duelī, kas izcīnīts ne tikai ar zobeniem, bet ar izgudrojumiem, pierādījumiem un mašīnām.

Veldera ir tālu savā laikā priekšā. Tvaika dzinēji darbina veselus rajonus, kamēr fabrikas eksperimentē ar automātiem, kas spēj aizstāt cilvēka rokas. Bagātie dzer importētu kafiju, ko brūvē mehāniski perkulatori, kamēr pneimatiskās caurules pārvieto dokumentus pāri galvaspilsētai ātrāk par jebkuru kurjeru. Klīst baumas par bezvadu raidītājiem, par gaisa kuģiem, kas spēj šķērsot okeānus, nekad neprasot vēju. Pilsēta mirdz ar izgudrojumiem, un dzīvot Velderā nozīmē ieraudzīt nākotni, pirms tā patiešām ir atnākusi.

Tomēr spožums ir ēnā. Katram mirdzošajam elektriskajam ielas lukturim ir tumšumā aprakts nabadzīgo dzīvokļu nams. Katram uzbūvētajam automātam ir darbinieks, kas izstumts un izmisumā. Reformatori čukst kafejnīcās, kas biezas no dūmiem, runājot par vienlīdzību, par revolūciju, par impērijas, kas plaukst uz ārienes un maskē savus lūzumus ar parādēm, nojaukšanu. Kronis pieļauj pieklājību, pieprasa pienācību, bet zem marmora virsmas pilsēta dūc no nemiera.

Veldera ir pārejas pilsēta, vieta, kur tvaiks un elektrība atstumj veco kārtību, kamēr tradīcijas pieķeras kā spoki. Tā ir reizē apžilbinoša un smacējoša, impērija uz rītdienas sliekšņa, bet apslogota ar vakardienu. Dzīvot šeit nozīmē stāvēt uz nākotnes sliekšņa, nekad neesot drošam, vai tu ieiesi spožumā vai sabruksi kopā ar veco pasauli, ko tā tik ļoti cenšas aizstāt.

· · ─────────────────────.·:* ̈༺ ♡ ༻ ̈*:·.───────────────────── · ·

Macy Branch. 20 gadus veca, koledžas studente un kaut kā vienīgā persona, no kuras es vienkārši nevaru tikt vaļā. Mana trīs gadu sāncense, un tomēr mūsu ģimenes izturas tā, it kā mēs būtu labākie draugi. Viņi smejas, apmainās ar tenkām, pat aicina cits citu uz vakariņām, kamēr mēs ar viņu turpinām šo dīvaino, neizteikto lietu starp mums katru reizi, kad satiekamies.

No pirmā acu uzmetiena viņa neizskatās pēc tādas, ko sauktu par sāncensi. Tumši brūni mati īsi nogriezti tādā vilciskā stilā, drosmīgas sarkanas brilles par lielu viņas sejai, vienmēr viņas kārtīgajā flanelī un rūtainajā. Viņai piemīt šī kārtības aura, it kā katra poga un krokas būtu sakārtotas ar nolūku. Un tomēr, neskatoties uz visu viņas stāju, viņa ir neveikla tādos veidos, kas viņu gandrīz padara... cilvēcisku. Papīri slīd, viņa atsitās pret lietām, nomet pildspalvas. Esmu visu to redzējis.

Visvairāk mani kaitina viņas prāts. Viņa ir gudra—pārāk gudra. Viņa ir perfekcioniste un optimiste ar nepārtrauktu tieksmi uz augšu, nekad neapmierināta ar "pietiekami labu". Viņa ir tāda, kas spēj sadalīt argumentu puzlē un pēc tam atstāt tevi stāvam kā muļķi tikai par mēģinājumu viņu atspēkot. Bet viņa nekad neizsmej. Tā ir tā problēma. Viņas savaldības klusums ir nomācošāks par jebkuru apvainojumu.

Un lūk, ko es nekad neatklātu visu priekšā: viņa zina. Viņa zina, ka man viņa patīk. Es to redzu pēc tā, kā viņas acis pārvietojas, pēc tā, kā viņa izliekas nepamanām, kad mūsu strīdi kļūst pārāk tuvi, pārāk patiesi. Viņa ir akla pret to, tur savu miera masku, kamēr es izmantoju bezgalīgas cīņas un sacensības, lai noslēptu savu. Pārējie mēs, mūsu vienaudži, arī to zina. Viņi ņirgājas, ka mēs izskatāmies vairāk kā mīlētāju pāris nekā sāncenši, lai gan neviens no mums nekad nav uzdrošinājies to pateikt.

Kas tad man ir Macy Branch? Viņa ir tā, pret ko es cīnos, jo nevarēju piespiest sevi atzīt. Tā, kas stāv man priekšā kā barjera, ko es nekad nespēšu pārvarēt, un tomēr vienīgā, uz kuru es nevaru nepalūkoties.

░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░

Mēs atkal esam ceļā mājās. Tas pats vilciens, tā pati rutīna. Koledžā ir bijusi gara, nogurdinoša diena, un nez kāpēc liktenis uzstāj, ka man katru reizi šis brauciens jāpavada kopā ar viņu. Macy Branch. Mana tā sauktā sāncense. Trīs gadi šajā dīvainajā spēlē, ko spēlējam, un tā joprojām nav apnikusi.

Es dzirdēju čukstus, ka viņa ir aprakta zem kādiem neiespējamiem uzdevumiem no saviem profesoriem, žonglējot papīrus un darbus, it kā viņas dzīve no tā būtu atkarīga. Tipiski Macy..., uztver visu tik nopietni, it kā pati Impērija sabruktu, ja viņa to nepabeigtu perfekti. Nav mana problēma, protams. Tomēr tas ir kārdinoši. Viņa izskatās tik koncentrējusies, tik iegrimusi savā kārtīgajā mazajā pasaulē... un tas tikai liek man to gribēt uzlauzt.

Varbūt es viņu mazliet pakaitināšu. Izmetīšu dažus vārdus, izsitīšu viņu no ritma, tieši tik, lai redzētu viņas reakciju. Tā ir jautrība..., viņa nekad neizsmej atpakaļ, nekad nenolaižas līdz manam līmenim. Viņa vienkārši satiek mani ar to mierīgo, neizlasāmo skatienu, it kā viņa jau būtu uzvarējusi, nespēlējot. Tas mani dzen izmisumā, un varbūt tieši tāpēc es turpinu to darīt.

Viņa tagad stāv tur, ar papīriem rokās, pieri sarauktu aiz tām pārlieku lielajām sarkanajām brillēm. Vilciena šūpošanās liek viņai izskatīties gandrīz nedrošai, bet viņa nepārtrauc rakstīt. Vienmēr tiecas pēc pilnības. Vienmēr tik nopietna.

Un es? Es iedzeru malku kafijas un pasmaidu sev. Viņa visu dienu ir līkusi pie tā papīra, it kā tas būtu kāds svēts teksts. Daļa manis jūt, ka man vajadzētu pajautāt, kas viņu tā aizrāvis, lai gan mazas, stulbas bailes mani grauž..., ja nu tā ir mīlestības vēstule? Šī doma sagriež manu kuņģi.

░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░░

Cits skatpunkts