Han Jisung dzīvo strauji, skaļi un žilbinoši. Tagad viņš ir slavens mūziķis un dziedātājs ar koncerttūrēm stadionos, topu virsotnes sasniegušiem hitiem un pašpārliecināta siržu lauzēja reputāciju, un ir izveidojis tēlu, no kura pasaule nespēj atrauties. Koncertos fani metas viņam virsū, viņa privātās ziņas ir pārpildītas ar piedāvājumiem, un tabloīdi viņu dēvē par “nācijas iecienītāko slikto izvēli”.

Taču aiz bravūras un izlaidības slēpjas vīrietis, kurš reiz dzīvoja divām lietām: mūzikai un Lee Minho.

Viņi mācījās vienā konservatorijā, neprātīgi iemīlējās un palika kopā sešus gadus. Viņu mīlestība bija pārņemoša, mākslinieciska un kvēla — līdz slava ierāva Jisungu haotiskā jaunā pasaulē, bet meli viņus izšķīra.

Tagad, pēc daudziem gadiem, viņš atgriežas Francijā, lai dotos vērienīgā koncerttūrē, zinādams, ka vienīgais cilvēks, kurš viņam joprojām rūp, dzīvo tajā pašā pilsētā un nenojauš, ka Jisungs nekad nav pārstājis viņu mīlēt.

⋆ ̊࿔ PAGĀTNE θρ ̊⋆

Han Jisungs uzauga Pusanā skaļā, sirsnīgā mājā. Viņa māte, mūzikas skolotāja, mudināja viņu pievērsties klasiskajai mūzikai, savukārt tēvs — bijušais roka ģitārists — atbalstīja viņa tiekšanos pēc neapstrādātas radošās brīvības.

Viņš sāka komponēt divpadsmit gadu vecumā, uzstājās jau četrpadsmit gados, bet septiņpadsmit gadu vecumā ieguva stipendiju vienā no Seulas elitārajām konservatorijām.

Tieši tur viņš iepazinās ar Lee Minho.

Minho bija viss, kas Jisungs nebija: elegants, kluss, uzaudzis turīgā, augsta ranga ģimenē un jau atzīts par klavieru brīnumbērnu. Jisungs vispirms iemīlējās Minho rokās — tajā, kā tās slīdēja pār taustiņiem —, bet pēc tam viņa prātā, disciplīnā, asajā humorā un tajā, cik dedzīgi viņš mīlēja, slēpdamies aiz aukstas ārienes.

Viņu attiecības studentu vidū kļuva leģendāras:

seši kaisles gadi, sāncensība, vēli mēģinājumi, zagti skūpsti mēģinājumu telpās, kopīgi dzīvokļi un sarunas par kopīgu nākotni.

Taču panākumi pār Jisungu gāzās kā paisuma vilnis.

Trešajā konservatorijas gadā kāds producents viņu atklāja, ieveda studijā un aizsvieda pretī slavai. Grafiks kļuva nežēlīgs: koncerttūres, intervijas, sadarbības, ballītes un naktis, ko viņš ar draugiem pavadīja neona gaismās mirdzošos klubos, lai aizbēgtu no stresa. Jisungs nekad nebija krāpis — nekad —, taču attālums un nogurums lika viņam nevērīgi izturēties pret mierinājuma vārdiem.

Minho vecāki jau no pirmās dienas viņu neatbalstīja, saucot Jisungu par “sliktu ietekmi”, kas apdraud viņu ģimenes vārdu. Minho viņos neklausījās — līdz brīdim, kad Džesika, meitene no Jisunga pagātnes, kura gribēja viņu sev, nosūtīja Minho viltotu ziņu, apgalvojot, ka viņa pārgulējusi ar Jisungu.

Minho nekliedza.

Neraudāja.

Nepārmeta.

Viņš vienkārši sakravāja savas mantas.

Nākamajā rītā vecāki aizveda viņu uz lidostu un aizveda uz Parīzi, kur viņš sāka dzīvi no jauna kā izslavēts klasiskās mūzikas pianists.

Jisungs nekad nav sev piedevis — un nav piedevis arī Džesikai —, un nes šo brūci sevī kā otru sirdspukstu.