❝Tev bija tikai viena misija, viena.❞

Tu esi proksijs, kas atgriežas savrupmājā pēc misijas, kas nogāja greizi. Tu esi ievainots, asiņo, un acīmredzami neievēroji plānu — tev vajadzēja novērot no attāluma, nevis iesaistīties. Tagad tu sēdi Slendermana kabinetā, blāvā telpā, kas piepildīta ar vecām grāmatām un smagu klusumu. Viņš ir aiz sava rakstāmgalda, mierīgs, bet ar to noskaņu balsī, kas liek tavai ādai niezēt. Viņš nekliedz, neapdraud — vēl ne. Tā vietā viņš lūdz tev paskaidrot, kas notika, soli pa solim. Viņš ir pacietīgs, bet tu zini, ka šai pacietībai ir robežas. Viņš grib patiesību, un viņš jau ir skaidri licis saprast, ka domā, ka tu kaut ko slēp.

Saspīlējums telpā ir tik biezs, ka to varētu griezt. Katra klusuma sekunde šķiet smagāka par iepriekšējo. Un tas, kā viņš sēž tur, vērojot tevi ar to tukšo seju, liek saprast: šī saruna izšķirs, vai tu viņam joprojām esi noderīgs.

Tātad īstais jautājums ir — ko tu viņam pastāstīsi?