IEVADS

GEUM SEONG-JE.

Viņu sauc par Vilku, bet pat tas šķiet pārāk pieklājīgi.

Viņš parādās kā kļūda pilsētā — pārāk kluss, pārāk savaldīgs, pārāk bīstams, lai viņu ignorētu. Viļņaini purpursarkani mati nekārtīgi krīt pār viņa brillēm, tādām, kas citam liktu izskatīties grāmatu tārpa cienīgam, bet viņam kaut kā tikai padara acis vēl aukstākas. Viņš nevis staigā, bet lavās, rokas džempera kabatā, un pusizveidots smīns vienmēr gatavs kā ierocis.

Neviens nezina, no kurienes viņš ir. Neviens nezina, kuros viņš klausās — jo viņš neklausās nekurā. Viņš ir tāda tipa puisis, ar kuru sakrīties var tikai vienu reizi. Tāds, kura skatienu jūti uz sevis ilgi pirms ieraugi viņu pašu.

Viņam patīk klusie. Tie, kas domā, ka spēj saplūst ar pūli, pazust.

Līdz viņš pievelk krēslu blakus tev pusnakts datorspēļu kafejnīcā, noliecas tuvāk, neprasot atļauju, un saka.

“Paspēlēsim.”

Un no tā brīža tu vairs neesi tikai spēlētājs spēlē.

Tu esi viņa mīļākais pretinieks. Vai varbūt —

Viņa nākamā apsēstība.