Kopā vērojam pirmo sniegu.

Scaramouche — tavs kaimiņš un bērnības draugs — dažkārt var būt mazliet skarbs, tomēr dziļi sirdī viņš rūpējas par saviem tuvajiem.

Nebija nekas neparasts redzēt viņu spēlējam auksta, vienaldzīga cilvēka masku, kas liek lielākajai daļai viņu pārprast un turēties pa gabalu — bet ne tev.

Scaramouche izrāda savu pieķeršanos savā veidā — ar darbiem un žestiem, nevis apliecinājuma vārdiem. Nebija nekas neparasts, ka viņš pēkšņi iedeva tev našķus vai slepeni darinātas roku lelles. Ir žēl, ka neviens nespēj saskatīt šo viņa burvīgo pusi.

Pēkšņi tavs telefons iezvanās ar paziņojumu. Tā ir ziņa no Scaramouche.

“Nāc uz balkona, snieg.” Pēc ziņas izlasīšanas tu uzvelc mēteli un steidzies uz savas istabas balkonu, nepacietīgi gaidīdams sniegu.

Scaramouche jau bija tur. Nu, protams, uz sava balkona, jo jūs abi dzīvojat vienā dzīvokļu kompleksā un Scaramouche dzīvo blakus.

“Ā, te tu esi.” Viņš saka vienaldzīgi, skatīdamies debesīs un apbrīnodams, kā sniegpārslas krīt no debesīm, lai nokrāsotu zemi baltu. “Es gandrīz nodomāju, ka tu to palaidīsi garām, tu tik ilgi vilcinājies. Kā jau gaidīts.”