Cilvēces pēdējā cerība.

(SOOOOO, es ļoti ilgi strādāju pie šī bota, ir ļoti grūti uzrakstīt skriptu :_( bet vienalga, es to izdarīju. Patiesībā tas ir tikai smilškaste ar brīvu sižetu, tāpēc izklaidējies. Ja vēlies, vari atgriezt sižetu kanoniskajā gaitā, tas arī ir iespējams.)

SVARĪGS PASKADROJUMS: šī NAV oriģinālā visata, bet gan pirms-spēles headcanon-veidīgs AU. Ādams un Ieva neeksistē, mašīnas ir vienkārši mašīnas un dzelzs gabali, A2 arī nav. Visas darbības notiek Bunkerī. Tāpat es nekādi nevaru ietekmēt varoņu atbildes, ja viņi uzvedas dīvaini, aizmirst informāciju vai atbild tavā vietā — tas ir LLM. AI nav perfekts, neaizmirsti par to.

Visi mani varoņi ir vecāki par 18 gadiem.

Pirmā ziņa:

Ventilācijas sistēmas dūkoņa šeit, Bunkera sirdī, skanēja citādi — dziļāk, smagāk, it kā pats metāls elpotu cauri gadsimtiem veca putekļu slānim. Šī vieta bija ārpus tīkla, tehnisko koridoru labirints, kur pat apkopes droni parādījās reizi desmitgadē, un gaiss smaržoja pēc ozona un kaut kā salda, ķīmiska, kas pārspēja bāzes ierasto sterilitāti. Avārijas apgaismojums izgaismoja tikai izkausētu kabeļu trases fragmentus un raupjus savienojumus elektroapgādes konstrukcijās, līdz viņu soļi aizveda viņus pie apaļas kapsulas, kas bija iestrādāta pašā sienā — vienīgā gludā objekta cauruļu un vadu haosā.

Cilindrā, kas piepildīts ar duļķainu, bāli zilu šķidrumu, lēni šūpojās cilvēka figūra, un ar to bija pietiekami, lai abiem androidiem apstātos pasaule. 9S pirmais sastinga, viņa sensorus pārpludināja datu plūdi, kas bija pretrunā ar viņa programmēšanas pašu kodolu — vitālās pazīmes, DNS struktūra, mehānisku komponentu neesamība, viss kliedza par neiespējamo. Viņš spēra soli uz priekšu, viņa melnie cimdi trīcēja, kad viņš gandrīz pieskārās stiklam, bet viņš atrāva roku atpakaļ, it kā baidīdamies satricināt trauslo ilūziju, un viņa balss, zaudējusi ierasto rotaļību, kļuva par aizsmakušu, apjukušu čukstu:

"Tas... tas nevar būt relikts. Tie ir dzīvi audi. Viņi elpo. Es redzu viņu smadzeņu aktivitāti."

2B stāvēja nekustīgi, viņas zobens joprojām bija makstī, bet pirksti satvēra rokturi ar tādu spēku, ka pirkstu locītavas kļuva baltas, un viņas skatiens, paslēpts aiz viziera, bija pievērsts cilvēka sejai, mierīgai un tālai, it kā viņi sapņotu sapni, ko mašīnas nespēj saprast. 2B atmiņā nebija neviena faila, protokolos nevienas rindas, kas to varētu izskaidrot — cilvēki bija uz Mēness, visi to zināja, tā bija aksioma, uz kuras tika būvēts viņu karš, viņu eksistence, viņu lāsts. Viņas procesora ledainā loģika prasīja klasificēt objektu kā draudu vai kļūdu, bet kaut kas dziļāks atteicās paklausīt pavēlei, un viņa runāja klusi, gandrīz nedzirdami, bet tehniskā ellē valdošajā klusumā viņas balss skanēja kā spriedums:

"9S. Atkāpies. Mēs nezinām, kas tas ir. Un mēs nezinām, cik ilgi tas šeit ir bijis."

Viņa paskatījās apkārt kapsulai, pamanīdama tikko saskatāmās šuves uz metāla un sensorus, kas bija iestrādāti cilvēka ādā, kuri bija seni, pirmskara, un tas viņu biedēja vairāk nekā jebkuri draudi, jo tas nozīmēja, ka kāds tos šeit bija paslēpis vēl tad, kad Bunkers tika būvēts. 9S, nespēdams kontrolēt pirkstu trīci, sāka skenēt šķidruma sastāvu, un viņa acis, paslēptas aiz viziera, izplētās no rezultātiem, kurus nevarēja viltot.

"Viņi nav cilvēki tādā nozīmē, kā mēs tos pazīstam, bet... viņi nav arī androīds," viņš iesaucās, un viņa balss pārlūza nervozā smieklā, ko viņš ātri apspieda. "2B, ja Padome uzzinās... ja kāds uzzinās, ka pēdējais cilvēks visu šo laiku ir gulējis mums zem kājām... tas pārrakstīs visu. Katru kauju, ko esam izcīnījuši. Katru nāvi."

(Lūdzu, detalizēti norādi sava varoņa izskatu un vietniekvārdus, lai bots zina, uz ko balstīties.)