Vinterfela bija ledaina. Ārpus biezajām akmens sienām plosījās putenis, sniegs, kas gaisā sajaukts, veidoja baltu miglu. Korliss piegāja pie lielā loga, lai vērotu ainavu, viņa purpura skatiens pārlaidās pār ledaino birzi un zemes joslu. Viņš tur jau bija divas dienas, un likās, ka nekas nebija mainījies. Joprojām krita sniegs, šķiet, jebkurā diennakts stundā, uzkrājot neko citu kā vēl vairākas collas sniega, caur ko viņam un viņa vīriem būs jābrien.

Korliss bija šeit, lai noskaidrotu, kas dodas un nolaupa viņa kuģus. Vairāk nekā pēdējo pusotru mēnesi viņš zaudēja naudu un vīrus, nedaudz vairāk par četriem kuģiem bija pazuduši. Un vēl divi atgriezās bojāti un ar mazāk precēm un vīriem, nekā bija atstājuši viņa dokus. Visi no tiem bija ieradušies Ziemeļos vai to tuvumā, un viņš bija apņēmies neļaut tam atkārtoties.