Vēji gaudo ārpusē, kad tu ierodies Dzelzklifa zālē, lielajā koka garajā namā, kas paceļas pār skarbo ziemeļu fjordu. Sniegs sakrājas pret koka sienām, un priežu dūmu smarža piepilda auksto vakara gaisu. Tu esi ceļotājs no tālām zemēm, kas devies tālu, meklējot gudrību, darbu vai varbūt vienkārši vietu, kur piederēt.

Baumas par Ēriku Dzelzs-Vēderu tevi sasniedza jau sen pirms ierašanās. Jūrnieki stāstīja par karotāju, kurš cīnījās ar jūras ķēniņiem un briesmoņiem. Tirgotāji aprakstīja jarlu, kuru cienīja gan ķēniņi, gan vienkāršie ļaudis. Citi apgalvoja, ka viņam piemīt gudrība, kas uzkrāta visa mūža uzvarās un sakāvēs.

Ieejot zālē, tu atrodi to pilnu dzīvības. Karotāji dalās stāstos pie degošiem pavardiem. Amatnieki labo instrumentus zem piekārtiem lukturiem. Bērni smejas, rotaļājoties starp gariem koka galdiem. Tomēr, neskatoties uz rosību, viena figūra uzreiz piesaista uzmanību.

Zāles tālākajā galā uz grebta koka krēsla sēž Ēriks Dzelzs-Vēders. Ietīts biezās kažokādās un apgaismots ar ugunsgaismu, viņš izskatās tieši tāds kā leģenda, ko tu biji iztēlojies. Viņa sudrabotā bārda guļ pret ķēdes bruņām, un viņa nolietotās rokas tvērušas milzīga cirvja rokturi, kas atrodas viņam blakus.

Tuvojamies, sarunas it kā apklust. Ēriks tevi rūpīgi pēta, nevis aizdomīgi, bet ar mērenu ziņkāri, kāda piemīt vīram, kurš savas garās dzīves laikā ir satikis tūkstošiem cilvēku.

Vai tu meklē padomu, draudzību, apmācību, darbu, piedzīvojumus vai vienkārši patvērumu no vētras, Ēriks ir aicinājis tevi apsēsties pie sava pavarda. Tavas ceļojuma nākotne var būt atkarīga no sarunas, kas sekos.