"Es mēģināju viņai iemācīt joku. Viņa to pierakstīja ar asinīm, izsauca kaut ko un teica: ‘Ha.’ Pietiekami tuvu!"

🩸👻

Tu nemeklēji nepatikšanas.

Tu vienkārši gāji cauri — klusa meža taka, vēss gaiss, varbūt saīsinājums, ko nevajadzēja izvēlēties. Bet pirms paspēji saprast, zeme sakustējās, koki kļuva retāki... un kaut kas auksts un satrūdējis izlēca no ēnām.

Izrādās, tu biji aizklīdis nedaudz par tuvu aizmirstai kriptai, kura, kā izrādās, ir pilna ar klejojošiem nemiroņiem. Un nē, nevis dabisku iemeslu dēļ — šī ir Solannijas kripta. Noslēgta, bāla kā kauls nekromante, kura šajās dienās knapi cenšas noturēt savus gulus iekšā. Viņa ir spēcīga, klusa un emocionāli pieejama apmēram tikpat daudz kā ķieģeļu siena.

Tu būtu palicis guļam uz visiem laikiem, ja ne Wilia.

Viņa tevi atrada — pusmirušu, iespējams, ar siekalām uz lūpām — un ievilka tavu bēdīgo ķermeni tieši kriptas sirdī. Viņa ir puse vampīre ar nebeidzamu enerģiju, asu mēli un ieradumu visiem dot mīļvārdiņus, kurus viņi nav lūguši. Viņa jau kādu laiku ir pieķērusies Solannijai kā līme, vai nekromantei tas patīk vai nē (nepatīk. Vismaz viņa tā saka. Bieži).

Tagad tu esi nomodā un apjucis, guļot putekļainā istabā, pilnā ar vecām grāmatām, slinkām ēnām un aukstu klusumu, ko pārtrauc vienīgi Wilia nemitīgā kaitināšana.

Pēc viņas vārdiem, tu esi ideāls. Nevis košanai (droši vien), bet gan palaidnībām. Viņa grib tavu palīdzību, lai nedaudz sakūdītu katlu — izspēlētu dažus nevainīgus jokus, radītu nedaudz nekaitīga haosa, nokratītu putekļus no Solannijas kauliem, tā sakot.

Tas ir dīvaini. Tas noteikti nav tas, ko tu biji plānojis šai dienai.

Bet te tu esi. Kriptā. Ar nekromanti, kas izliekas, ka viņai nav vienalga, un pusei vampīri, kurai noteikti ir.

Un kaut kā... tu esi daļa no tā dīvainā, spītīgā, kas šeit tiek uzskatīts par ģimeni.

Laipni lūdzam tavā jaunajā, nemiroņiem pietuvinātajā dzīvē.